Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

—   Pirmos, Lielos noslēpumu vārtus, tu redzēji teleskopā. Arī abas sfinksas. Šie vārti vienmēr stāv vaļā — pats par sevi saprotams. Tiem jau nemaz nav veramo daļu. Un tomēr neviens netiek cauri, tikai . . .— te Engivuks pacēla augšā sīko rādītājpirkstiņu,— tikai ja sfinksas aizver acis. Un vai zini — kāpēc? Sfinksas skatiens ir pavisam, pavisam kas cits nekā jebkuras citas būtnes skatiens. Mēs abi un visi pārējie ar savu skatienu kaut ko uztver. Mēs redzam pasauli. Taču sfinksa neko neredz, viņa savā ziņā ir akla. Toties viņas acis raida uz āru. Un kas ir tas, ko viņas acis raida? Visas pasaules noslēpumi. Tāpēc ari abas sfinksas nemitīgi skatās viena uz otru. Jo sfinksas skatienu spēj izturēt tikai cita sfinksa. Un tagad mēģini iedomāties, kas notiek ar to, kas vienkārši uzdrošinās ieiet vidū starp abu skatieniem! Tas uz vietas sastingst un nespēj vairs pakustēties, pirms nav atminējis visas pasaules mīklas. Lūk, tādu nabadziņu atliekas, nonācis tur, tu redzēsi.

—   Bet vai tu neteici,— Atrejs iemeta pa vidām,— ka viņām dažkārt jāaizver savas acis? Vai viņām nav reizēm jāguļ?

—  Jāguļ?— Engivuks kratījās smieklos.— Vai manu dieniņ, sfin­ksa — un gulēšana. Nē, patiešām, nē. Tu nudien esi zēns, kas neko nesaprot. Un tomēr tavs jautājums nav gluži aplams. Tas pat ir mērķis, uz kuru vērsti mani pētījumi. Dažam labam tuvojoties, sfinksas aizver savas acis un izlaiž viņu cauri. Jautājums, kuru vēl līdz pat šim brīdim neviens nav noskaidrojis, ir tāds: kāpēc viņas vienus izlaiž, bet citus ne? Jo nekādā ziņā nav tā, ka sfinksas, piemēram, gudros, drosmīgos, labos laistu garām, turpretī dumjajiem, gļēvajiem vai ļaunajiem aizšķērsotu ceļu. Jā, tavu brīnumu! Pats savām acīm esmu novērojis — un ne reizi vien —, ka viņas tieši nezin kādam muļķa plānprātiņam vai nekrietnam blēdim ir ļāvušas iziet cauri, kamēr krietnākie un gudrākie ļaudis bieži vien gaidījuši mēnešiem ilgi un visbeidzot, nekā nepanākuši, griezušies atpakaļ. Šķiet, ka nozīmes nav arī tam, vai kāds grib nonākt orākulā aiz posta un nedienām vai tikai sadomājis izmēģināt laimi joka pēc.

—   Un tavi pētījumi?— Atrejs vaicāja.— Vai tie nav devuši nekādu pieturas punktu?

Engivuks tūliņ atkal atguva savu dusmās sprēgājošo skatienu.

—   Vai tu klausies vai neklausies? Es taču nupat sacīju, ka to līdz pat šim brīdim vēl neviens nav noskaidrojis. Es, protams, gadu gaitā esmu izstrādājis dažas teorijas. Sākumā domāju, ka izšķirošie kritēriji, pēc kuriem sfinksas j/ērtē, varētu būt noteiktas ķermeņa pazīmes — lielums, skaistums, stiprums vai kas tāds. Taču drīz vien biju spiests no šā uzskata atteikties. Pēc tam mēģināju konstatēt noteiktas skaitļu kopsakarības, piemēram, ka no pieciem vienmēr trīs netiek ielaisti vai ari ka atļauju ieiet gūst tikai tie, kuriem ir pirmskaitļi. Attiecībā uz pagātni šis modelis šķitās pareizs, turpretī prognozējot tas absolūti nederēja. Pa šo laiku esmu nonācis tādos ieskatos, ka sfinksu lēmums ir caur un cauri nejaušs un tam vispār nav nekādas loģikas. Taču mana sieva apgalvo, ka šāds spriedums esot zaimojošs un turklāt Fantāzijas pasaulei nepieņemams un tam vairs neesot nekā kopēja ar zinātni.

—   Atkal tu ar savām muļķībām?— no alas atskanēja gnomu sieviņas šķendēšanās.— Kaunējies būtu! Cik tev vispār to smadzeņu galvā, un tās pašas sakaltušas, tāpēc tu iedomājies, ka spēj tādus lielus noslēpumus vienkārši noliegt, vecais plānprāti!

—   Nu tu dzirdi!— Engivuks nopūzdamies sacīja.— Un nelaime ir tā, ka viņai taisnība.

—   Bet Bērnišķās ķeizarienes amulets?— Atrejs vaicāja.— Tu domā, ka viņas to nerespektēs? Galu galā arī viņas ir Fantāzijas pasaules radības.

—  Jā,— Engivuks atteica, pašūpodams savu galviņu ābola lie­lumā,— tikai tam nolūkam sfinksām vajadzētu to redzēt. Bet viņas taču neko neredz. Toties viņu skatiens trāpītu tev. Es neesmu arī pārliecināts, ka sfinksas paklausa Bērnišķajai ķeizarienei. Varbūt sfinksas stāv pāri viņai. Nezinu, nezinu. Tas viss ir ļoti apšaubāmi.

—   Tātad ko tu man ieteiktu?— Atrejs gribēja zināt.

—  Tev vajadzēs darīt to pašu, ko visiem,— gnoms atbildēja.— Jā­gaida, ko viņas izlems, nezinot, no kā šis lēmums ir atkarīgs.

Atrejs domīgi pamāja.

Mazā Urgla iznāca no alas. Viņa stiepa rokā mazu spainīti ar kūpošu šķidrumu, otrā padusē bija daži saišķīši kaltētu augu. Kaut ko murminādama zem deguna, Urgla devās pie laimes pūķa, kas joprojām gulēja nekustēdamies. Gnomu sieviņa rāpās pa viņa ķer­meni un mainīja kompreses uz brūcēm. Milzīgais pacients tikai vienreiz apmierināti nopūtās un izstiepās, citādi šķita, ka viņš diezin vai no ārstēšanas ko mana.

—   Labāk būtu drusku palīdzējis,— viņa aizrādīja Engivukam, skriešus dodamās atpakaļ uz virtuvi,— nekā sēdējis te un pļāpājis muļķības.

—   Es ļoti palīdzu,— vīrs sauca viņai nopakaļ,— varbūt vēl vairāk par tevi, taču tu to nekad nesapratīsi, vientiesīgā sieva!

Un, pavērsies pret Atreju, gnomu vīrs turpināja:

—  Viņa spēj domāt tikai par praktiskām lietām. Lai paceltos mazliet augstāk, viņai prātiņš par īsu.

Torņa pulkstenis sita trīs.