Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

Taču šis laimes pūķis, kuru Atrejs pašreiz redzēja, atradās tādā stāvoklī, ka prāts tam diezin vai nesās uz dziedāšanu. Garais, lunkanais ķermenis, kura perlamutra krāsas zvīņas mirguļoja sārtas un baltas, karājās saliekts un savažots milzīgajā zirnekļu tīklā. Garā bārda pie zvēra purna, kuplās krēpes un bārkstis pie astes un ķetnām bija tā sapinušās lipīgajā tīmeklī, ka pūķis tik tikko vēl jaudāja pakustēties. Vienīgi apaļās acis lauvam līdzīgajā galvā mirguļoja rubīnsārtas un liecināja, ka laimes pūķī vēl saglabājusies dzīvība.

Brīnišķīgajam dzīvniekam asiņoja vairākas brūces, jo tur bija vēl kas cits, kāds milzenis, kas vienmēr no jauna zibens ātrumā uzbruka baltajam pūķa ķermenim kā tumšs mākonis un kas nemitīgi mainīja savu izskatu. Te tas līdzinājās varenam zirneklim ar garām kājām, daudzām kvēlojošām acīm un resnu ķermeni, kas pārklāts ar melnu, savēlušos spalvu, te pārvērtās par vienu vienīgu lielu roku ar gariem nagiem, kuros pūlas sažņaugt laimes pūķi, un nākamajā mirklī tas pārtapa milzīgā, melnā skorpionā, kas ar savu indes dzelksni dzeļ nelaimīgajam upurim.

Cīņa starp abām gigantiskajām būtnēm bija drausmīga. Laimes pūķis vēl aizstāvējās, spļaudams zilas liesmas, kas apsvilināja māko­nim līdzīgā radījuma sarus. Gaisā uzšāvās dūmi un mutuļiem aizmutuļoja klinšu plaisā. No smakas vien Atrejam gandrīz vai aizrāvās elpa. Reiz laimes pūķim pat izdevās nokost savam pretinie­kam vienu no tā garajām kājām. Taču nokostā kāja neiekrita vis bezdibeņa dzīlēs, bet brīdi lidinājās viena pati pa gaisu un tad atgriezās atpakaļ savā iepriekšējā vietā un atkal savienojās ar tumšā mākoņa ķermeni. Un tā tas notika vienmēr no jauna — tiklīdz pūķis sagrāba zobos kādu no uzbrucēja ķermeņa daļām, šķita, ka tas iekodies tukšumā.

Tikai tagad Atrejs pamanīja to, ko līdz šim nebija ievērojis: viss šis drausmīgais radījums sastāvēja nevis no viena cieta ķermeņa, bet no neskaitāmiem maziem, tēraudziliem kukaiņiem, kas dūca kā dusmīgi sirseņi un ciešos baros veidoja arvien jaunus tēlus.

Tā bija Igramūla, un tagad Atrejs saprata, kāpēc to sauc par « Daudzo».

Viņš izlēca laukā no paslēptuves, satvēra dārglietu uz savām krūtīm un kliedza pilnā kaklā:

— Stāt! Bērnišķās ķeizarienes vārdā! Stāt!

Taču cīņā iekarsušo radījumu rēkšanā un šņākšanā viņa balss tika apslāpēta. Atrejs pats to tikpat kā nedzirdēja.

Daudz nedomādams, viņš metās skriešus pāri tīkla lipīgajai virvei pie cīkstoņiem. Tīkls spindzēja zem kājām. Atrejs zaudēja līdzsvaru, izkrita cauri valgiem un palika vien rokās karājamies virs tumšās dzīles, tomēr uzvilkās atkal augšā, tad pielipa, atbrīvojās un steidzās tālāk.

Igramūla pēkšņi sajuta kādu tuvojamies. Zibens ātrumā bries­mone apsviedās riņķī, tās izskats bija atbaidošs: tagad tā bija pārvērtusies tēraudzilā sejā, kurai virs deguna zvēroja viena vienīga acs, kas neiedomājamā ļaunumā blenž ar vertikālo zīlīti uz Atreju.

Bastiāns šausmas izdvesa apslapētu kliedzienu.

Šausmu kliedziens izskanēja cauri aizai un kā atbalss tika mētāts šurpu turpu. Igramūla pagrieza savu aci pa kreisi un pa labi, lai paraudzītos, vai tur uzradies vēl kāds, jo zēns, kas stāvēja viņas priekšā pārbīlī sasti»dzis, nevarēja būt kliedzis. Taču neviena cita tur nebija.

«Vai tas būtu bijis mans kliedziens, ko viņa saklausīja?» Bastiāns visdziļākajā satraukumā nodomāja. «Bet tas taču nav iespējams.»

Un tagad Atrejs izdzirdēja Igramūlas balsi. Tā bija ļoti augsta un mazliet aizsmakusi balss, kas nekādi negribēja piederēties tās milzu sejai. Ari viņas mute runājot nekustējās. Tā bija milzīgā sirseņu bara sisināšana, kas izveidojās vārdos:

—   Divkājis! Pēc tik ilga, ilga badošanās laika uzreiz divi kārumi! Cik laimīga diena Igramūlai!

Atrejam vajadzēja saņemt visus spēkus. Viņš pacēla «rotu» nezvēra vienīgās acs priekšā un vaicāja:

—  Vai jūs pazīstat šo zīmi?

—   Panāc tuvāk, divkāji!— spindzēja daudzbalsu koris.— Igra­mūla labi neredz.

Atrejs paspēra soli tuvāk sejai. Tagad tā pavēra muti. Mēles vietā tajā bija neiedomājams ņudzeklis ņirbošu taustekļu, knaibļu un spaiļu.

—  Vēl tuvāk!— bars sīca.

Atrejs paspēra vēl vienu soli un tagad stāvēja tik tuvu sejai, ka skaidri varēja saskatīt neskaitāmās tēraudzilās atsevišķās būtnes, kas trakulīgi virpuļoja juku jukām. Un tomēr baismā seja kopumā palika nekustīga.

—   Es esmu Atrejs,— viņš sacīja,— un dodos Bērnišķās ķeizarienes uzdevumā.

—   Tu nāc nelaikā,— dusmīgā spindzoņa pēc brīža atbildēja. — Ko tu vēlies no Igramūlas? Viņa, kā tu redzi, ir ļoti aizņemta.

—   Es gribu šo laimes pūķi,— Atrejs atbildēja,— atdodiet to man!

—   Kam tev tas vajadzīgs, divkāji Atrej?

—   Skumju purvos es pazaudēju savu zirgu. Man jātiek uz Dienvidu orākulu, jo tikai Ujulala man spēj pateikt, kas var dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Nedabūjusi to, viņa mirs un visa Fantāzija līdz ar viņu — arī jūs, Igramūla, kas tiek saukta par Daudzo.

—   A!— gari stiepta skaņa atplūda no sejas.— Vai tas ir par iemeslu vietām, kur nekā vairs nav?