Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

Līdz ar to viņa pavisam aizvēra acis, kas bija raudzījušās tukšu skatienu, un ievilka galvu atpakaļ alā. Atrejs saprata, ka neko vairs neuzzinās no bruņurupucienes.

Tajā pašā laikā ēnu radījums, kas bija savilcies no naksnīgās tumsas viršu audzē, nonāca Atrejam uz pēdām un devās ceļā uz Skumju purviem. Nekas un neviens visā Fantāzijā nespētu to novirzīt no šā ceļa.

Bastiāns bija atbalstījis galvu rokā un domīgi nodūris skatienu.

—   Savādi, ka neviena Fantāzijas būtne nespēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu,— viņš skaļi prātoja.

Ja tik vien tā darba kā izgudrot jaunu vārdu, tad Bastiāns būtu varējis viegli palīdzēt. Šajā ziņā viņš bija meistars, taču diemžēl nedzīvoja Fantāzijā, kur viņa dotumi bija vajadzīgi un kur viņš, iespējams, pat būtu iemantojis simpātijas un godu. No otras puses, zēns bija gluži priecīgs, ka neatrodas tur, jo tādā apvidū kā Skumju purvi viņš nebūtu uzdrošinājies ieiet neparko pasaulē. Un kur nu vēl šis šausmonīgais ēnu radījums, kas sekoja Atrejam pa pēdām, kaut nabadziņš pats to nezināja! Bastiāns viņu labprāt būtu brīdinājis, bet tas nebija iespējams. Neatlika nekas cits kā cerēt un lasīt tālāk.

Čūkslainie Skumju purvi bija palikuši aiz muguras, jau divas dienas Atrejs maldījās pa klinšu tuksnesi, kurā nebija nekādas dzīvības. Aiztaupītais mazumiņš ēdamā bija noslīcis kopā ar Artaksu melnajos ūdeņos. Vientuļo ceļinieku mocīja slāpes un izsalkums. Atrejs veltīgi rakājās ar rokām starp akmeņiem, lai atrastu kaut vai kādu sakni,— šeit neauga nekas, pat ne sūna un ķērpis.

Sākumā Atrejs priecājās, ka jūt vismaz atkal cietu pamatu zem kājām, taču drīz vien viņam nācās atzīt, ka stāvoklis īstenībā ir kļuvis vēl sliktāks. Viņš bija apmaldījies. Viņš pat nespēja noteikt

debespusi, uz kuru virzās, jo krēsla bija uz visām pusēm vienāda un viņš nevarēja rast nekādu orientieri. Apkārt klinšu smailēm, kas viņu ieskāva, nemitīgi pūta auksts vējš.

Atrejs rāpās kalnu mugurās un klinšu šķautnēs, kāpa augšā un atkal lejā, taču ne reizes neredzēja neko citu kā vien kalnus un kalnus, aiz kuriem atkal slējās jaunas grēdas un tā visapkārt līdz pašai pamalei. Turklāt nekādas dzīvības, ne kukainīša, ne skudriņas, pat ne lijas, kas parasti pacietīgi seko noklīdušam ceļiniekam, līdz tas zaudē spēkus.

Nebija vairs ne mazāko šaubu: apvidus, kurā viņš iemaldījies, ir Mirušie kalni. Tikai nedaudziem bija izdevies tos skatīt pašu acīm, un diezin vai kāds vispār pēc tam bija atgriezies atpakaļ. Tomēr teikās, kas tika stāstītas Atreja tautā, tie bija pieminēti. Viņš atcerējās kādas senas dziesmas pantiņu:

«Medniekiem nav divu domu:

labāk purvos dabūt galu,

nevis Mirušajos kalnos,

kur ir Dziļais bezdibenis,

kur mīt Daudzā Igramūla,

ko par briesmu briesmām dēvē …»

Pat ja Atrejs zinātu, kurā virzienā jāiet, lai atgrieztos, tas vairs nebūtu bijis iespējams. Viņš jau bija iegājis pārāk tālu. Viņš varēja iet vienīgi tālāk. Ja izšķirtos tikai Atreja liktenis, zēns, iespējams, būtu apsēdies kādā klinšu alā un tur mierīgi gaidījis nāvi, kā viņa tautas mednieki tādos gadījumos mēdza darīt. Taču viņš bija Lielajā meklējumā, uz spēles bija likta Bērnišķās ķeizarienes un visas Fantāzijas dzīvība. Viņš nedrīkstēja padoties.

Un tā zēns kāpa arvien tālāk kalnā augšā un atkal lejā un brīžam attapās, ka ilgu laiku ir gājis kā aizmidzis, kamēr viņa gars kavējies citos laukos un tikai nelabprāt atgriezies.

Bastiāns iztrūkās. Torņa pulkstenis sita viens. Šodien mācības bija galā.

Zēns ieklausījās trokšņos un klaigās, skolēni izskrēja no klasēm un drāzās pa gaiteņiem. Bija dzirdama daudzo kāju dipoņa uz kāpnēm. Tad īsu brīdi vēl atskanēja saucieni no ielas. Un beigu beigās skolas ēkā iestājās klusums.

Šis klusums nomāca Bastiānu kā nospiedoša, smaga sega, kas draud nosmacēt. Kopš šā brīža viņš paliks lielajā skolas ēkā gluži viens — visu dienu, nākamo nakti — un kas zina, cik ilgi. Kopš šā brīža stāvoklis kļuva nopietns.

Pārējie tagad devās uz mājām pusdienās. Arī Bastiānam uzmācās izsalkums, un viņš sala, par spīti armijas segai, kas uzsegta uz pleciem. Pēkšņi viņš pilnīgi zaudēja drosmi, viss līdzšinējais plāns likās pagalam muļķīgs un bezjēdzīgs. Bastiāns gribēja iet mājās — tagad, tūliņ, uz vietas! Tieši tagad to vēl varēja pagūt. Turklāt tēvs vēl nebūs neko pamanījis. Nevajadzētu pat sacīt, ka viņš šodien aizmucis no stundām. Tas, protams, kādreiz tik un tā uzpeldētu dienas gaismā, bet tikmēr paietu daudz laika. Un nozagtā grāmata? Jā, arī šajā nodarījumā kaut kad būs jāatzīstas. Tēvs beigās ar to samierinātos, tāpat kā viņš samierinājās ar visiem sarūgtinājumiem, kurus viņam sagādāja Bastiāns.' Nebija nekāda iemesla baidīties. Tēvs droši vien, neko neteicis, aizietu pie Koreandera kunga un visu nokārtotu.

Bastiāns jau sniedzās pēc vara krāsas grāmatas, lai ieliktu to portfelī, taču tad piepeši pārdomāja.