Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Tā kā Doneju mocīja priekšnojauta par iespē­jamu neveiksmi, viņa Flemingam nemaz nestāstīja par injekcijām Andrē, kuras bija sākusi jau pirms sintezētā preparāta galīgās pārbaudes. Viņas sirds­apziņu neapgrūtināja nekādi ētiski apsvērumi. An­di ē dzīvība tik un tā karājās mata galā.

Flemings vēl aizvien izvairījās apmeklēt slimo meiteni. Viņš iestāstīja sev, ka ies pie Andrē tikai tad, kad būs pārliecināts par iespēju izglābt viņu. Fle­mings zināja, ka Doneja regulāri apciemo slimnieci, taču ar nodomu atturējās pajautāt, kā Andrē jūtas.

Doneja, lai gan manīja, ka slimnieces stāvoklis uzlabojas, vēl aizvien baidījās ticēt saviem panā-, kūmiem. Tikai pēc tam, kad ārsts vispusīgi izmek­lēja slimnieci un pārbaudīja kustību refleksus, Do­neja uzdrošinājās vismaz pati sev atzīties, ka pa­veikusi gandrīz neiespējamo.

Kādu vakaru nākamajā nedēļā Flemings aizgāja uz skaitļotāja ēku. Pa daļai, lai atvieglotu savu sirdsapziņu, pa daļai tāpēc, ka pie skaitļotāja viņam vajadzēja nekvalificētu palīgu, Flemings uzaicināja

šai darbā Juselu. Alga bija laba, un Jusels varēja palīdzēt Lemkai un Abu dēlam.

Kad Doneja sastapa Flemingu un Juselu pie skait­ļotāja, arābs atvainojās un aizgāja, atstādams Fle­mingu divatā ar Doneju.

—    Džon, — viņa teica, — Andrē ir šeit.

Flemings pārsteigts paskatījās uz Doneju.

—    Kur?

—    Tepat aiz durvīm.

Doneja pavīpsnāja par Fleminga pārsteigumu.

—           Andrē ir vesela, Džon. Mums tas ir izdevies. Tagad viņai vairs nekas nedraud.

Pirmajā mirklī Donejai likās, ka Flemings vispār neko neteiks, taču viņš aizvainotā balsī pavaicāja:

—    Kāpēc jūs man neko neteicāt?

—    Es pati nezināju, kas tur iznāks.

Flemings izbrīnā vēroja Doneju.

—           Tātad jūs izārstējāt Andrē, lai tūlīt atkal at­vestu šeit — pie skaitļotāja. Cik tas viss vienkārši, it kā viss būtu jau iepriekš izdomāts un mēs būtu tikai rīks citu rokās. — Flemings nodrebinādamies novērsās. — Un kā gan mēs tagad varēsim sacen­sties ar skaitļotāju?

—           Tagad viss paliek jūsu ziņā, — Doneja at­bildēja. — Es savu darbu šeit esmu pabeigusi. Rīt lidoju atpakaļ uz mājām.

—           Jūs nedrīkstat to darīt! — Flemings iesaucās. — Jūs nedrīkstat mani vienkārši pamest… Kad viņa atkal ir šeil…

Doneja vēl nekad nebija piedzīvojusi, ka Flemings lūgtu palīdzību.

—           Džon, — viņa laipni teica. — Jūs taču neesat mazais bērns, kas slēpjas mātes svārkos. Jūs uzskata par zinātnieku. Un Andrē ne jūs, ne ari mani nav

izmantojusi par ieroci. Mēs paši apgriezām pasauli ar kājām gaisā. Andrē to izglāba.

Doneja aizgāja pie durvīm un pamāja gaidošajai meitenei.

—    Pirms manas aizlidošanas mēs vēl satiksimies, — viņa noteica.

Andrē, smaidīdama kā laimīga skolniece, ātri pie­nāca klāt Flemingam. Viņa gan vēl bija tieviņa un bāla, taču nemaz vairs neizskatījās pēc slimnieces. Meitene bija priecīga un kūsāja dzīves alkās, viņas skaistums bija kļuvis izsmalcinātāks. Flemings jutās aizkustināts pret paša gribu.

—    Es nespēju ticēt savām acīm, ka tā esat jūs, — viņš sacīja.

—    Vai jūs nepriecājaties?

—    Protams, ka priecājos .. .

—    Vai jums bail no manis? Es darīšu visu, ko jūs gribēsiet. Zinu tikai vienu — mums ejams viens ceļš!

—    Tad brauksim projām no šejienes, — Flemings teica. Viņš pagriezās un paskatījās uz milzīgo, ma- sīvo, pelēko skaitļotāju. — Bet vispirms iznīcināsim to. Šoreiz izdarīsim to pamatīgāk nekā pagājušajā reizē. Pēc tam sameklēsim kādu mierīgu zemes stū­rīti.

—    Labi, — Andrē teica. — Darīsim, ka jūs vēla­ties. Bet vai jūs patiešām esat visu labi pārdomājis?

Andrē paņēma Flemingu pie rokas un aizveda pie skaitļotāja.

—    Es parādīšu jums to pašu, ko parādīju Gam­bulai. Nostājieties man blakus.

Skaitļotājs sāka dūkt. Ekrāns iemirdzējās. Tāpat kā filmā, kad noregulē projektora asumu, ēnas kļuva mazākas un asākas, attēli ieguva noteiktu apveidu un perspektīvu.

—    Izskatās kā uz Mēness, — Flemings murmināja. — Nedzīvi kalni, putekļu pilnas ielejas.

—    Tas nav Mēness, — Andrē čukstēja, neatrau­jot acu no ekrāna. — Tā ir planēta, no kuras nāca vēstījums.

—    Vai jūs domājat, ka viņi mums parādīsies? — Flemings stingi vēroja dīvainās ēnas un atspul­gus. — Apgaismojums izskatās gluži pārdabisks.

—    Tāpēc ka viņu gaismas avots, viņu saule, iz­staro zilu gaismu.

Tagad uz ekrāna pletās milzīgs līdzenums, pie apvāršņa saplūzdams kopā ar tumšajām debesīm. Priekšplānā rēgojās baismīgi, dīvaini izstiepti vei­dojumi, it kā nejauši novietoti, it kā līdzenuma irdenajā virsmā iegrimuši.

Flemings juta, ka viņam pa muguru sāk tekalēt skudriņas.

—    Ak dievs, kas tie ir?

—    Tie ir viņi, — Andrē sacīja. — Tie, kas atsū­tīja vēstījumu. Tie, kuriem es esot līdziga.

—    Bet viņi taču ir nedzīvi!"— Bet tūlīt Flemings pārlaboja: — Tas ir, viņi ir nekustīgi. Šķiet, ka visa viņu virsma ir cieta un blīva. Kā viņi redz?

—    Acīm nebūtu nekādas jēgas. Zilā gaisma iznīci­nātu visus audus un nervu šķiedras, vismaz tādas, kādas pazīstat jūs. Viņi redz savādāk, arī viņu_pārē­jie maņu orgāni nav tādi kā cilvēkiem, — Andrē brīdi vilcinājās, — un tādi kā man.