Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

— Džentlmeņi, es pats gribu pārliecināties, vai mani solījumi ir pamatoti. Man stāstīja, ka Londonas dokos esot viens no antibaktērijas reproducēšanas centriem.

Policijas mašīna pavadīja premjera limuzīnu cauri Sitijai, pāri Taueras tiltam. Tā meklēja ceļu cauri drupu kaudzēm un apbrauca daudzas aizbarikādētas ielas, līdz apstājās pie kādas vecas un noplukušas kuģu piestātnes.

Skumīgais lietutiņš, kas tagad smidzināja, likās jauka atelpa pēc bezgalīgajām vētrām un aukām.

Ūdens malā stāvēja divi vīrieši lietusmēteļos un novēroja kādu cilvēku policijas motorlaivā. Viņi satrūkās, pamanījuši, ka sagumušais, pavecais vīrs, kas nostājies viņiem blakus, ir premjerministrs.

—          Mēs pārbaudām atbrīvotā slāpekļa daudzumu, ser, — viens no vīriešiem paskaidroja. — Antibak­tēriju ievadīja upē pirms sešām stundām.

—          Un kā tā iedarbojas? — premjerministrs jau­tāja.

—    Lieliski, ser. Lūdzu, nāciet un paskatieties pats.

Policijas kuterīša prožektoru gaismā netīrais upes

ūdens izskatījās melns un drūms. Kamēr viņi to no­vēroja, uz ūdens virsmas izveidojās burbulis un pārplīsa. Turpat netālu veidojās divi citi burbuļi.

—           Pēdējās divarpus stundās tas pats notiek visā upē, ser. Tas ir slāpeklis, kas atbrīvojas, kad jaunā baktērija nonāvē veco.

Pie piestātnes piebrauca vēl viena mašīna. Osborns bija atvedis šurp Nīlsonu. Premjerministrs viņiem rāmi uzsmaidīja un pacēla roku sveicienam.

—          Ceru, ka ārstēšana nav tikpat bīstama kā pati slimība? — premjers jautāja amerikānim.

Nīlsons papurināja galvu.

—          .Nē, ser. Antibaktērija nespēj pārdzīvot pašas radītos apstākļus. Profesore Doneja to ir ļoti rūpīgi pārbaudījusi. Antibaktērijai ir tikai viens ienaid­nieks un viena barība — baktērija, kas izplatījās no Tornesas. Kad antibaktērija būs pilnīgi iznīcinājusi savu ienaidnieci, tā iznīks pati no sevis.

—           Gluži tāpat kā antibiotikas iznīcina baciļus un pēc tam iznīkst arī pašas, — piemetināja Osborns.

—          Starpība tikai tā, ka šai gadījumā esam pārlie­cināti, ka baktērija iznīks pilnīgi un galīgi uz visiem laikiem …

Premjerministrs smaidīdams atkal pārtrauca Nīl­sonu:

—     Redzu, ka jūs pilnīgi kontrolējat savas anti­baktērijas darbību.

Premjers vēl brīdi pastāvēja un noskatījās, kā rodas un pārplīst burbuli.

—     Paldies dievam! Paldies dievam! — viņš čuk­stēja, iedams uz savu mašīnu.

Divdesmit četru stundu laikā pēc Nīlsona aizli­došanas uz Angliju apstākļi Azaranā pilnīgi pār­mainījās. Lidmašīnas no divpadsmit valstīm atveda zinātniekus un tehniķus, lai tie palīdzētu Donejai organizēt transportu un sakarus. Speciāla Apvienoto Nāciju karaspēka vienība atradās trauksmes stāvoklī, lai vajadzības gadījumā nekavējoties varētu iejauk­ties, taču Azaranas prezidents vēlējās, lai tie ierastos Azaranā tikai galējas nepieciešamības ga­dījumā — ja rastos draudi, ka «Intel» varētu uz­sākt kaut kāda veida vardarbību. Doneja bija sev izcīnījusi pilnīgu brīvību un tagad netraucēta veica savu tiešo darbu.

Visa «Intel» organizācija sabruka mierīgi un ga­līgi. Interpols ciešā sadarbībā ar citu valstu drošī­bas dienestiem, iepazinies ar dokumentiem, kurus Nīlsons bija atvedis uz Londonu, izdarīja kratīšanas «Intel» galvenajos centros Vīnē, Cīrihē un Hon- kongā. Daži uzvārdi, kas figurēja «Intel» dokumen­tos, radīja apjukumu un satraukumu vairāku valstu diplomātiskajās aprindās. Tika izdarītas vairākas pašnāvības un iesniegta vesela kaudze atlūgumu veselības stāvokļa dēļ. Tomēr visus šos notikumus tik tikko pamanīja apstākļos, kad risinājās pasau-

Ies mēroga drāma — cilvēki atjēdzās no haosa. Tas, kas vēl bija atlicis no «Intel», ātri vien iznīka pats no sevis, un pāri palika tikai tukši tirdzniecī­bas kantori visās pasaules malās, kā arī neizlietoti miljoni Šveices bankās. Azaranā galveno antibak­tērijas ražošanas centru un skaitļotāju atstāja pil­nīgi Madlēnas Donejas un viņas sabiedrotā Džona Fleminga pārziņā, kuri abi vienā naktī bija kļuvuši par pasaulslavenām personām.

Drīz pēc tam, kad Flemings bija parūpējies, lai apcietina Kaufmani, viņš vēl pārdzīvoja ilgi neaiz­mirstamu sastapšanos. Viņš bija savācis visas Abu personīgās lietas, kas atradās nelaiķa galda atvilk­tnēs, un aizbrauca pie Lemkas. Niecīgs mierinājums bija tikai tas, ka prezidenta adjutants jau agrāk Lemkai bija paziņojis par vīra nāvi.

Sapostītajā pagalmā valdīja dziļš miers. Uz vir­ves plandījās izmazgāta veļa. Mazuļa šūpulis bija nelikts pussagruvušās sienas paēnā. No provizoriska pavarda, kurā dega žagaru saišķis, gaisā vērpās dūmu grīste. Flemings pasauca Lemku un pa­gaidīja, kamēr viņa parādījās uz sabrukušo durvju sliekšņa.

—   Es atnācu, lai pateiktu jums… — Flemings iesāka.

—   Tikai nesakiet man, ka nožēlojat notikušo, — Lemka pārtrauca viņu un, seju novērsusi, devās pie auklas ar izžautajām drānām. — Un nesakiet arī, ka tā nav jūsu vaina.

—   Es patiešām negribēju jūsu vīru iejaukt šai lietā, — Flemings nomurmināja.

Lemka saniknotā pagriezās pret viņu.

—    Un tomēr iejaucāt mūs visus,