Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—    Man ļoti patika jūsu vīrs, jūs to zināt. Es viņu ļoti cienīju. Atnācu tāpēc, ka varbūt varu jums kaut kā palīdzēt, — Flemings lūdzās.

Lemka cīnījās ar asarām.

—    Jūs esat izdarījis jau pietiekami daudz. Jūs esat izglābis pasauli no jūsu paša radītā haosa. Un tagad jūs domājat, ka ar to arī viss nokārtots.

—    Es mēģināju izbeigt… — Fleminga balss aiz­lūza.

—     Jūs mēģinājāt, bet ciešam mēs. Meitenei, jūsu meitenei bija taisnība, ka jūs pazudināsiet mūs. Kādēļ jūs neejat atpakaļ pie, viņas un neuzklausāt, ko viņa saka?

—    Viņa mirst.

—    Vai jūs nogalinājāt arī viņu?

Lemkas skatienā bija vairāk žēluma nekā naida. Flemings nespēja atbildēt. Nolicis mazo sainīti ar Abu lietām šūpuļa kājgalī, viņš gāja projām.

Nonācis atpakaļ ciematā, viņš slepus kā zaglis pa nomaļiem celiņiem aizlavījās uz savu dzīvokli. Izņēmis no kādas atvilktnes skaitļotāja izsniegtos datus un savus aprēķinus, Flemings sāka tos pētīt.

Kad Doneja bija atteikusies palīdzēt, viņš bija tos nobāzis dziļi atvilktnē, neticēdams, ka viens pats varētu tikt ar tiem galā. Viņam nepietika zināšanu bioķīmijā. Jau veselu mūžību viņš vairījās apmeklēt Andrē, jo trūka spēka noskatīties, kā meitene lēni iz­dziest, un tagad viņš bija zaudējis visas cerības, ka Donejai varētu pietikt laika, enerģijas un gribas palīdzēt.

Profesore tagad bija iekārtojusies administrācijas ēkā. Visapkārt viņai atradās uz ātru roku uzrīkoti telegrāfa un radio sakaru aparāti. No šejienes viņa sniedza norādījumus un padomus visas pasaules zi­nātniekiem, kas nodarbojas ar antibaktērijas repro­ducēšanu. Flemings nesaprata, kā viņa visu to pa­spēj un vai viņai kādreiz atliek laiks arī izgulēties; pēdējā laikā Flemings Doneju nebija pat redzējis.

Viņš sēdēja savā mazajā istabiņā un īgni raudzī­jās uz skaitļiem/ Tad attaisīja jaunu pudeli viskija un centās kaut kā tikt galā ar tiem. Bija jau gan­drīz pusnakts, kad viņš mazliet nedrošā gaitā devās pāri tukšajam laukumam uz laboratoriju.

Tā kā eksperimentālais darbs bija jau pabeigts, lielie antibaktērijas audzēšanas tanki bija pārvietoti uz administrācijas ēku, kur pietika vietas arī Done­jas palīgiem. Laboratorija, kurā viss bija sācies, tagad izskatījās tīra, kārtīga un pamesta. Flemings pasniedzās pie slēdža un iededzināja gaismu. Gan­drīz visa bojātā instalācija bija izlabota jau vakar.

Viņš pats īsti nesaprata, no kādām apslēptām at­miņas dzīlēm pēkšņi uzradās vajadzīgās zināšanas, kas bija apgūtas studenta gados. Varbūt palīdzēja arī vecais labais skotu viskijs, taču Flemings juta, ka pamazām smadzenēs sāk kārtoties vajadzīgie dati. Lēnām un uzcītīgi, viegli noreibis, viņš no mil­zīgā aprēķinu klāsta sāka sintēzi.

Fleminga zinātniskā darba pieredze palīdzēja vi­ņam cik necik noturēties uz pareizā ceļa, taču viņš ar nožēlu saprata, ka elementārais darbs praktis­kajā ķīmijā, kas prasīja lielu pacietību, nav viņam pa spēkam. Viņam trūka pacietības un sīkumainas akurātības, taču spītība un atmiņas par Lemkas žē­luma pilnajām acīm neļāva viņam padoties. Fle­mings pat nepamanīja, ka rīta saule jau pārspējusi kailo elektrisko spuldžu gaismu, un nedzirdēja ari, ka atveras durvis.

—    Kas tad te par alķīmiķa midzeni! — atska­nēja Donejas balss. — Par ko jūs esat pārvērtis manu laboratoriju? Ko jūs šeit īsti darāt?

Flemings noslīdēja no augstā ķebļa, uz kura sē­dēja pie laboratorijas galda, un izstaipījās.

—    Hello, Madlēna! Es te mēģinu sintezēt to kom­ponentu, kura trūkst Andrē. Lielākā daļa galvenās ķēdes šķiet kārtībā, bet sānu ķēdes nesanāk un ne­sanāk.

Doneja ar lietpratīgu aci novērtēja viņa darba re­zultātus, kas mētājās uz galdiem neiedomājamā ne­kārtībā.

—    Tas mani nemaz nepārsteidz, — Doneja iesau­cās. — Jūs esat savārījis neredzētu putru. Labāk atstājiet šo darbu man.

—    Man likās, ka jums nav laika. Jūs taču esat aizņemta ar daudz svarīgākām lietām — jums pa­saule atkal jāievirza īstajās sliedēs.

Doneja, nemaz neklausīdamās, turpināja pārbau­dīt viņa uzrakstītos vienādojumus.

—    Pēc vispārējā pieņēmuma ir tā, — Doneja klusi teica. — Ja Andrē asinīs vai endokrīnajos dzie­dzeros trūkst kāda komponenta, tad jābūt iespējai to aizvietot ar ķīmisku preparātu. Mēs tomēr neva­ram būt pārliecināti, vai tieši šis ir īstais.

—    Bet tam vajadzētu būt īstajam, — Flemings uzstāja. — Tā taču apgalvo mūsu elektroniskais boss.

Doneja uz brīdi iegrima pārdomās.

—    Kāpēc jūs gribat to darīt, Džon? — viņa vai­cāja. — Jūs vienmēr baidījāties no Andrē, vienmēr gribējāt novākt viņu no ceļa.

—    Tagad es gribu, lai viņa dzīvotu!

Ar tikko manāmu smaidu Doneja vērtējoši nopē­tīja Flemingu.

— Tagad ejiet un pabrokastojiet, Džon. Pec tam nāciet atpakaļ. Es došu jums kādu darbu.

Abi zinātnieki strādāja pilnīgā, gandrīz instinktīvā saskaņā, rūpīgi izvairīdamies no jebkādiem morāla vai emocionāla rakstura strīdiem. Viņi runāja tikai par savu neiedomājami sarežģīto darbu, un tas tur­pinājās veselas desmit dienas un arī lielāko daļu nakšu. Viņi pārlaida acis ziņojumiem par gaisa spiediena paaugstināšanos un vētru samazināšanos un tūlīt pat tos atkal aizmirsa.