Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

-— Leciet taču, lai velns jūs parauj! — aiz niknuma vai smakdams, norēca Matvejs Petrovičs un, parāvis Kroku aiz rokas, no visa spēka iegrūda tumsā.

Ar apspiestu kliedzienu Kroks gāzās lējā, un tūlīt kaut kas nopaukšķēja kā korķis, izsprāgdams no šampanieša pudeles.

Matvejs Petrovičs no loga palūkojās lejā, paklausījās, apmierināts pamāja ar galvu un pagriezās pret durvīm. Dziestošā papīru ugunskura vājajā gaismā viņš ievēroja, kā skapis, no ārpuses spiests, draudoši salīgojās. Garām skriedams, paurķējis bļodā papīru čupiņu, Matvejs Pet­rovičs metās pie barikades.

Tai pašā mirklī stiprs zvēliens iztrieca durvis no eņ­ģēm un apgāza augsto, smago skapi. Dārdoņa, brīkšķis, sadauzītu stiklu šķindoņa piepildīja istabu. Pāri izgāzta­jām durvīm un nokritušajam skapim ieskrēja cilvēki. Spuldzes iedegdamās apgaismoja uz grīdas izsvaidītās grāmatas un stikla drumslas, kuru vidū, pa pusei skapja piespiests, nekustīgi gulēja Matvejs Petrovičs. Asinis no pārsistās galvas plūda pār viņa seju, rokas bija atmestas sānis.

— Jerofejev un Petrov, atbrīvojiet ievainoto! — at­skanēja komanda. — Maksimov, izsaukt ātrās palīdzības mašīnu! Kovaļenko, pie manis! Palīdziet nodzēst uguni! Noraujiet portjeru!

Jauns komandieris ar valsts drošības leitnanta zīmot- nēm pieskrēja pie bļodas. Izrāvis Kovaļenko no rokām aiz­karu, viņš uzmeta to degošajiem papīriem. ' — Pieturiet portjeru, kamēr uguns pilnīgi nodziest, — viņš uzsauca savam palīgam. — Papīrus nespiediet, lai nesabojātu plēnes …

Leitnants pavērsās pret ievainoto, kas gulēja uz plata ādas dīvana. Jerofejevs ar Petrovu mazgāja no viņa gal­vas asinis. Pēc mirkļa atskanēja klusi vaidi. Matvejs Pet­rovičs atvēra acis, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija

jaunais komandieris, kas noliecies vērīgi lūkojās viņam sejā.

—   Sveiki, kaptein Maeda … Kā jūtaties?

Matvejs Petrovičs pacēla galvu, pārlaida žiglu ska­tienu istabai un, acis aizvēris, atkrita spilvenā.

—   Es protestēju … pret šo mežonīgo uzbrukumu … Prasu nekavējoties nogādāt mani konsulātā, — viņš iz­dvesa vārgā balsī.

—   Padomju pavalstnieka inženiera Ivašova dzīvoklis, cik man zināms, nebauda eksteritorialitates tiesības, — smaidīdams atbildēja leitnants. — Jums vajadzēja atvērt durvis, kaptein, un nosaukt savu vārdu. Varbūt tad mūsu iepazīšanās ceremonija nebūtu tik sāpīga.

Matvejs Petrovičs neko neatbildēja un joprojām nekus­tīgi gulēja ar aizvērtām acīm.

—   Šķiet, zaudējis samaņu, — Jerofejevs noteica.

Istabā ienāca Maksimovs.

—  Atrās palīdzības mašīna ieradīsies pēc desmit mi­nūtēm, biedri leitnant, — viņš ziņoja.

—   Labi. Viņi to dabūs pie samaņas, bet pagaidām pār- sieniet. Pēc tam pārmeklējiet šo istabu. Jerofejev, Petrov un Kova|enko, — pārējās istabas. Sergejevs paliks pie manis. Visus atrastos papīrus nesiet šurp, uz galda. Darīt visu |oti uzmanīgi un ātri.

Leitnants pievērsās kaktam. Ar portjeru pārsegtā bļoda vairs nemaz nekūpēja. Viņš nejauši pameta acis uz otra loga portjerām, kas plivinājās vējā. Leitnants žigli metās turp.

—   Sergejev, vai jūs atvērāt logu?

—   Nē, biedri leitnant. Tas droši vien bija atvērts jau agrāk.

Pieskrējis pie loga, leitnants strauji pašķīra aizkarus un paskatījās laukā. Lejā biezajā tumsā zemi neredzēja.

Leitnants aizcirta logu.

—   Sergejev, lampu šurp!

Galda lampas spilgtajā gaismā caur stipru palielināmo stiklu viņš centimetru pēc centimetra uzmanīgi pētīja pa­lodzi.

—   Še kāds stāvējis … pavisam nesen … Lietus pat nav paguvis noskalot pēdas, — leitnants klusu noteica.

Ar kabatas nazīti viņš uzmanīgi noņēma no palodzes

sīku plēksnīti, melnu un plānu, ne lielāku par desmit ka­peiku gabalu, un nolika to uz plaukstas.

—   Tabaka . . . pelni .. . zeme . .. — Paodis un mirkli padomājis, viņš piebilda: — No papirosa gala, kas pie­lipis pie papēža vai pazoles.

—   Skaidrs, biedri leitnant, — Sergejevs sacīja, rādī­dams uguni, — te noteikti kāds stāvējis.

—   Jā, bet kas īsti? — domīgi vaicāja leitnants.

Viņš sāka atkal apskatīt palodzi caur palielināmo stiklu.

—   Se stāvējis cilvēks… — vērīgi aplūkodams palo­dzi, klusu sacīja leitnants, un viņa balsī ieskanējās aizvien lielāka pārliecība, — še stāvējis ļoti garš cilvēks, ar lie­lām kājām . .. Bet kas gan tas varēja būt? Un kur viņš palicis? Vai tiešām nolaidies pa virvi no četrpadsmitā stāva? Tas ir neiedomājami!

Leitnants atkal atvēra logu un ar palielināmo stiklu nopētīja ārējo dzegu. Nekādu pēdu, skrāpējumu, bojājumu uz tās nebija.

—   Sergejev, nokāpiet ar Maksimovu lejā un apskatiet pagalmu zem šī loga.

Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapiņu, ievīstīja tajā plāno, saspiesto zemes un tabakas plēksnīti un ielika grāmatiņā. To beidzis, leitnants ķērās pie bļodas. Noņēmis portjeru, viņš ieraudzīja zem tās pusap- -degušu papīru, zīmīšu, piezīmju grāmatiņu un fotouzņē­mumu čupiņu. Leitnants uzmanīgi ņēma laukā visas pāri palikušās apdegušās lapiņas un, vērīgi tās aplūkojis, lika uz galda, uz ģeografijas kartes.