Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

Atrejs klusītiņām tuvojās nezvēram. Pamanījis zēnu, vilkacis spēji pacēla vareno galvu. Tā acīs iedzalkstījās zaļas uguntiņas.

Kādu bridi abi viens otru nopētīja, nebilzdami ne vārda, neizdves- dami ne skaņas. Beidzot vilkacis klusu, ārkārtīgi nikni norēcās:

—   Ej prom! Ļauj man mierīgi nomirt!

Atrejs nepakustēdamies tikpat klusu atbildēja:

—   Es dzirdēju tavu saucienu, tāpēc atnācu.

Vilkača galva noslīdēja atkal lejā.

—    Es nevienu neesmu saucis,— nezvērs norūca,— tas bija mans nāves kliedziens.

—   Kas tu esi?— Atrejs vaicāja un paspēra soli vēl tuvāk.

—   Es esmu vilkacis Gmorks.

—   Kāpēc tu guli šeit pieķēdēts?

—   Viņi aizgāja un aizmirsa mani.

—   Kas tie tādi — viņi?

—   Tie, kas mani pielika pie šīs ķēdes.

—   Un kurp viņi aizgāja?

Gmorks neatbildēja, tikai glūnēdams uzlūkoja Atreju caur puspie­vērtajām acīm. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš vaicāja:

—   Tu neesi no šejienes, mazo svešiniek,— ne no šīs pilsētas, ne no šīs zemes. Ko tu šeit meklē?

Atrejs nokāra galvu.

—   Es nezinu, kā šurp nonācu. Saki man — kā sauc šo pilsētu?

—   Tā ir visslavenākās Fantāzijas valsts galvaspilsēta,— Gmorks paskaidroja.— Ne par vienu citu zemi un ne par vienu citu pilsētu nav tik daudz nostāstu. Arī tu noteikti esi dzirdējis par Spoku pilsētu Salašņu zemē, vai ne?

Atrejs lēnām pamāja.

Gmorks neizlaida zēnu no acīm. Vilkacis brīnījās, kā šis zēns ar zaļo ādu tik mierīgi noskatās viņā savām lielajām, melnajām acīm un neizrāda ne mazāko baiļu.

—   Un tu — kas esi tu?— viņš vaicāja.

Atrejs brīdi padomāja, tad atbildēja:

—   Manis vispār nav.

—   Ko tas nozīmē?

—   Tas nozīmē, ka man kādreiz bija vārds. Bet to vairs nevajag pieminēt. Un tāpēc manis nav.

Vilkacis mazlietiņ savilka uz augšu lūpas un pavēra skatienam savus briesmīgos ilkņus — tas nozīmēja, ka viņš pasmaida. Vilkacis bija dažnedažādu nomāktu dvēseļu pazinējs un sajuta, ka šis zēns ir viņa dvēselei rada.

—   Ja tas ir tā,— nezvērs sacīja aizsmakušā balsī,— tad mani neviens nav dzirdējis un pie manis neviens nav ieradies, un neviens nav sarunājies ar mani manā pēdējā stundiņā.

Atrejs atkal pamāja, tad vaicāja:

—   Un tomēr — vai es nevarētu tevi atbrīvot no ķēdes?

Zaļā gaisma vilkača acīs uzplaiksnīja. Viņš sāka šņakstināt zobus un sūkāt lūpas.

—   Tu tik tiešām to darītu?— briesmonis izgrūda.— Tu atbrīvotu izbadējušos vilkaci? Vai tu nezini, ko tas nozīmē? Neviens nevarētu būt drošs no manis!

—   Jā,— Atrejs sacīja,— bet manis jau nav. Kāpēc lai es no tevis baidītos?

Viņš grasījās Gmorkam tuvoties, taču nezvērs vēlreiz zemā un briesmīgā balsī ierēcās. Zēns atkāpās.

—  Vai tu negribi, ka es tevi atbrīvoju?— Atrejs vaicāja.

Vilkacis pēkšņi izskatījās ļoti noguris.

—   Tu to nespēj. Taču, ja tu pienāksi tik tuvu, ka es varēšu tevi aizsniegt, tad man būs jāsaplosa tevi gabalos, dēliņ. Tas manu galu tikai mazlietiņ novilcinātu par vienu vai divām stundām. Tāpēc neuzplijies un ļauj man mierīgi nosprāgt.

Atrejs domāja.

—   Varbūt es varētu salūkot tev kaut ko ēdamu?— viņš beidzot ierunājās.— Es aizietu uz pilsētu pameklēt.

Gmorks atkal lēnām atvēra acis un paskatījās uz zēnu. Zaļās uguntiņas skatienā bija izdzisušas.

—   Ej ellē, mazais muļķi! Vai tu gribi tik ilgi vilkt manu dzīvību, kamēr klāt būs tukšums?

—   Es iedomājos . . .— Atrejs stomīdamies sacīja,— ja es tev at­nestu ēdienu un tu būtu paēdis, tad es varbūt varētu tev tuvoties, lai noņemtu ķēdi. . .

Gmorks grieza zobus.

—   Ja tā būtu parasta ķēde, kas mani šeit tur, domā, es pats sen to jau nebūtu pārgrauzis?

Kā pierādījumam viņš pakampa ķēdi, un briesmīgie žokļi rībē­dami aizcirtās ciet. Vilkacis to raustīja un tad palaida vaļā.

—   Tā ir maģiska ķēde. To var noņemt tikai tā pati būtne, kas mani pie tās piestiprināja. Taču viņa nekad vairs neatgriezīsies.

—   Un kas tev to uzlika kaklā?

Gmorks sāka smilkstēt kā nopērts suns. Tikai pēc laba brīža viņš bija tiktāl nomierinājies, ka spēja atbildēt:

—  Tā bija tumsas valdniece Gaja.

—   Un kurp viņa aizgāja?

—  Viņa — tāpat kā visi pārējie — ielēca tukšumā.

Atrejs atcerējās vājprātīgos dejotājus, ko bija novērojis cauri miglai pie pilsētas.

—   Kāpēc?— viņš murmināja.— Kāpēc viņi nebēga?

—   Viņi bija zaudējuši pēdējo cerību. Tas jūs padara vājus. Tukšums jūs pievelk ar varenu spēku, un neviens no jums vairs ilgi nespēs tam turēties pretī.

To sacīdams, Gmorks zemā, ļaunā balsī iesmējās.

—   Un tu?— Atrejs nerimās.— Tu runā tā, it kā tu nepiederētu pie mums.

Gmorks atkal pameta uz viņu glūnošu skatienu.

—   Es nepiederu pie jums.

—   No kurienes tad tu esi ieradies?

—   Vai tiešām tu neko nezini par vilkačiem?

Atrejs mēmi papurināja galvu.

—   Tu pazīsti vienīgi Fantāziju,— Gmorks sacīja.— Taču ir arī citas pasaules. Piemēram, tā, kurā dzīvo cilvēkbērni. Un ir tādas būtnes, kurām nav pašām savas pasaules. Toties tās spēj pārvietoties no vienas pasaules citā. Pie tādām būtnēm piederu es. Cilvēku pasaulē es parādos kā cilvēks, taču es neesmu cilvēks. Un Fantāzijā es pieņemu fantāziešu izskatu — tomēr es neesmu jūsējais.

Atrejs lēnām notupās pie zemes un uzlūkoja mirstošo vilkaci lielām, tumšām acīm.