Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

Un tomēr Fuhūrs negribēja padoties. Viņš pacēlās augstu gaisā, lai labāk pārredzētu apkārtni, tad atkal nolaidās zemu virs viļņiem vai ari riņķoja arvien plašākos un plašākos lokos. To darīdams, laimes pūķis nemitējās saukt Atreju, nezaudēdams tomēr cerību ieraudzīt draugu.

Fuhūrs bija laimes pūķis, un nekas nespēja iedragāt viņa pārlie­cību, ka viss galu galā tomēr beigsies labi. Lai notiktu kas notikdams, Fuhūrs nepadosies nekad.

— Atrej!— viņa varenā balss dimdēja, viļņiem šļācoties.— Atrej, kur tu esi?

Ģeņģeriskus soļus sperdams, Atrejs klīda pa šīs pamestas pilsētas ielām, kuras bija apņēmis kapa klusums. Aina bija nomācoša un baisa. Šķita, ka te nav nevienas mājas, kas jau ar savu ārējo izskatu vien neradītu draudu un nolādētības iespaidu, it kā visā pilsētā būtu vienīgi garu pilis un spoku mājas. Pār ielām un šķērsieliņām, tikpat līkām un greizām kā viss šajā zemē, nokarājās briesmīgi zirnekļu tīkli, no pagrabu lūkām un tukšajām akām cēlās nepatīkama smaka.

Sākumā Atrejs, lai netiktu pamanīts, bija slapstījies aiz katra mājas stūra, taču drīz vien vairs nepūlējās slēpties. Laukumi un ielas pletās tukšas, un ari mājās nebija ne mazākās dzīvības. Vienā otrā namā zēns iegāja iekšā, tomēr atrada tikai apgāztas mēbeles, saplosī­tus aizkarus, sasistus traukus un stiklus — dažnedažādas postījuma pazīmes, taču neviena iemītnieka. Uz kāda galda stāvēja pusapēsts ēdiens — daži šķīvji ar melnu zupu un dažas lipīgas drupačas, kas varēja būt maize. Viņš ieēda gan vienu, gan otru. Garšoja tas pretīgi, taču Atreju mocīja liels izsalkums. Kaut kādā ziņā viņam likās pašsaprotami, ka viņš nonācis taisni šeit. Tas viss bija kā radīts tādam, kam vairs nav cerību.

Bastiāns jutās pagalam vārgs no izsalkuma.

Debesis vien zina, kāpēc viņš taisni tagad, pavisam nepiemērotā brīdī, atcerējās Annas jaunkundzes ābolkūku. Tā bija vislabākā ābolkūka pasaulē.

Annas jaunkundze nāca trīs reizes nedēļā, veica visus rakstu darbus tēvam un saveda kārtībā mājas saimniecību. Parasti viņa ari kaut ko izvārīja vai uzcepa. Annas jaunkundze bija padrukna sieva, kas bezrūpīgi skaļi runāja un smējās. Tēvs izturējās pret viņu pieklājīgi, taču citādi šķita, ka viņš šo sievieti neievēro. Ļoti reti Annas jaunkundzei izdevās panākt, ka Bastiāna tēva norūpētā sejā uzplauka smaidiņš. Viņas klātbūtnē dzīvoklī kļuva mazlietiņ gaišāk.

Annas jaunkundzei, kaut arī viņa nebija precējusies, bija maza meita. Meiteni sauca Krista, viņa bija trīs gadus jaunāka par Bastiānu, un viņai bija brīnumskaisti, blondi mati. Agrāk Annas jaunkundze gandrīz vienmēr tika ņēmusi savu meitiņu līdzi. Krista bija ļoti kautrīga. Kad Bastiāns viņai bija stundām ilgi stāstījis savus stāstus, viņa bija sēdējusi pavisam klusu un lielām acīm klausījusies. Viņa apbrīnoja Bastiānu, un arī viņam meitene patika.

Taču pirms gada Annas jaunkundze bija nodevusi savu meitu kādā lauku internātā. Un tagad viņi gandrīz nekad vairs neredzējās.

Bastiāns nespēja to Annas jaunkundzei piedot, un visi viņas paskaidrojumi, kāpēc Kristai tā esot labāk, nebija pārliecinājuši zēnu.

Taču no ābolkūkas viņš tik un tā nekad nespēja atteikties.

Norūpējies Bastiāns sev vaicāja, cik ilgi cilvēks vispār var izturēt bez ēšanas. Trīs dienas? Divas? Varbūt jau pēc divdesmit četrām stundām uzbrūk vājprāta murgi? Bastiāns uz pirkstiem sarēķināja, cik ilgu laiku viņš šeit jau pavadījis. Iznāca desmit stundas vai varbūt pat drusku vairāk. Būtu vēl aiztaupījusies sviestmaize vai vismaz ābols!

Plīvojošajā sveču gaismā lapsas, pūces un klinšu ērgļa stikla acis likās gandrīz vai dzīvas. To lielās ēnas kustējās uz noliktavas sienas.

Torņa pulkstenis nosita septiņas reizes.

Atrejs atkal izgāja uz ceļa un bezmērķīgi klīda pa pilsētu. Tā šķita ļoti liela. Viņš gāja cauri kvartāliem, kuros visas mājas bija mazas un zemas, tā ka stāvot varēja aizsniegt jumta notekas, un tad devās cauri citiem kvartāliem, kur slējās daudzstāvu pilis, kuru fasādes greznoja skulptūras. Taču visas šīs figūras atainoja skeletus vai dēmonu tēlus, kas ķēmīgām sejām blenza lejup uz vientuļo ceļinieku.

Un tad Atrejs pēkšņi palika stāvam kā zemē iedzīts.

Kaut kur pavisam tuvu atskanēja skarba, aizsmakusi gaudošana — tik izmisīga, tik bezcerīga, ka zēnam sirds sažņaudzās. Tas bija vaids par pamestību un iznīcību, kas piemeklējusi tumsas radības, un tas negribēja vien rimties un atbalsojās arvien tālāku un tālāku māju sienās, līdz beidzot šķita, ka gaudotu milzīgi vilki, izklīduši plašā barā.

Atrejs devās nopakaļ skaņai, kas kļuva arvien klusāka un klusāka un beidzot pamira skarbās elsās. Taču vajadzēja labu laiku meklēt. Viņš gāja cauri kādai iebrauktuvei, nonāca šaurā, tumšā pagalmā, izgāja cauri vārtiem un beidzot nonāca sētas pagalmā, kas bija mitrs un netīrs. Un tur kādas lūkas malā, pie mūra pieķēdēts, gulēja mil­zīgs, pa pusei badā nomiris vilkacis. Ribas zem viņa kraupjainās ādas bija pa vienai vien saskaitāmas, mugurkaula skriemeļi bija izspiedu­šies kā zāģa zobi, un gara mēle nokarājās no pusatvērtās rīkles.