Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—          Nekādā gadījumā ne, ja vien katra laborato­rija pasaulē saņems antibaktēriju. Tad mums vēl būs iespēja izglābt pasauli.

Doneja brauca atpakaļ uz ciematu, cieši apņēmu­sies rīkoties tā, kā uzskatīja par pareizu, taču mil­zīgā atbildība viņu biedēja. Viņa vēlējās aprunāties ar Flemingu, kura kritiskais prāts viņai tagad šķita sevišķi nepieciešams.

Doneja atrada Flemingu darba telpā aiz skaitļo­tāja, kur viņš strādāja pie papīriem apkrauta galda.

—           Hello, — viņš slinki apsveica Doneju — Es šeit ierakos, lai paslēptos no tuksneša vējiem un visādiem citādiem traucētājiem.

Flemings pameta skatienu rokas pulkstenī.

—           Ak dievs, vai patiešām jau tik vēls? Es te mē­ģināju darboties ar to Andrē būšanu. Lielāko daļu skaitļu jau izteicu ķīmijas formulās. Nekas jē­dzīgs tur tomēr nesanāca.

Flemings nosvieda uz galda dažus papīrus. Do­neja tos steidzīgi pārskatīja.

—           Ja tie būs nepareizi, tad Andrē noteikti aizies bojā, — Doneja īsi noteica.

—           Viņa taču tik un tā aizies bojā, vai ne? Esmu izmēģinājis visas iespējas …

Doneja nepacietīgi pārtrauca Flemingu:

—    Džon, tagad nav laika ar to nodarboties.

Flemings paskatījās uz viņu.

—    Ak tā gan — pats uztaisi, pats salauz?

Doneja nosarka.

—          Tagad pirmajā plānā izvirzījies kaut kas sva­rīgāks. Vai jūs esat aizmirsis, kas notiek gandrīz uz visas zemeslodes?

—    Nē, neesmu aizmirsis, - Flemings atbildēja.

—           Mēs esam daudzkārt kļūdījušies, — Doneja turpināja. — Mēs abi. Tagad es mēģinu kaut ko labot, jo tā ir mūsu vienīgā cerība. Mēs tagad esam atbildīgi par to, kas notiks ar visu pasauli. Vai nu uzvarēsim mēs, vai arī Kaufmanis.

Flemings sardoniski smīnēja.

—          Vai tad skaitļotājs jūs apstrādājis tāpat kā savā laikā Gambulu?

—           Gambula ir mirusi, — Doneja samierinoši teica.

—           Mirusi? — Flemings pielēca kājās. — Tātad skaitļotājs pārrēķinājies! Tas mēģināja mūs iznīci­nāt, un tomēr cieta neveiksmi.

Doneja papurināja galvu.

—           Mašīna nav kļūdījusies. Bija paredzēts, ka Gambula mūs aizstāvēs tikai tik ilgi, kamēr mēs paši spēsim visu izlemt.

Flemings pameta ar galvu uz skaitļotāja masīvo paneļu pusi.

—    Vai ari tas tur. ..

—          Nē, Džon, tagad mēs visu izlemsim paši, — viņa atkārtoja. — Vai tad jūs nesaprotat, ka tas var būt jaunas dzīves sākums?

Flemings savāca papīrus nekārtīgā kaudzē uz galda.

—           Tikai ne Andrē, — viņš skarbi atteica. — Pie velna visu^ Mums labāk derētu mazliet pagulēt, iekams vējš nav paspējis noraut jumtu virs mūsu galvām.

Viņi izgāja no skaitļotaja ēkas abi kopā. Viss dzīvojamais rajons atgādināja piegružotu, dubļainu kaujas lauku. Viņu mājiņas tomēr sniedza vēl kaut kādu provizorisku patvērumu. Flemings novēlēja. Donejai labunakti un pats aizgāja uz savu pili. Tai vairs nebija logu, un aplauzītās' palmas viņam ta­gad brīvi ļāva redzēt pretējo ēku, kurā atradās la­zarete. Kopēja kaut kur bija sadabūjusi vējlukturi. Tas tagad bija vienīgais nespodri dzeltenais gais­mas plankumiņš piķa melnajā tumsā un kā mag­nēts pievilka Fleminga skatienu un hipnotizēja viņa domas. Viņš iegrima pusmiegā, domādams par sīko dzīvības dzirkstelīti, kas vēl drebēja šī gaismas plankumiņa tuvumā.

Viņu pamodināja Abu Zeķi.

—    Tik daudz kas ir noticis, — Abu teica, cenz­damies savaldīties. — Vakardienas vētra kalnos bi­jusi briesmīga. Manas mājas vairs nav.

—    Un jūsu ģimene? — Flemings piecēlās sēdus.

—    Lemka un Jens abi ir dzīvi, bet mana sievas­māte mirusi. — Abu balss aizķērās. — Viņa bija no- gūlusies zemē, ar savu augumu aizsargājot bērnu. Kad es ierados, nodomāju, ka miruši abi. Bet tad Jens sāka raudāt. Viņš bija gluži samircis savas vec­māmiņas asinīs.

—    Kur ir Lemka?

—    Vētras laikā viņa atradās alā pie profesora Nīlsona. Viņa bija aiznesusi pārtiku. Kad sākusies vētra, Nīlsons nav Jāvis viņai aiziet. Viņi abi pār­radās mājās tūlīt pēc tam, kad biju atbrīvojis Jenu. Lemka ļaunojas par visu, ko jūs un profesore Do­neja, ko mēs visi esam šeit izdarījuši.

—    Ļaunojas? Abu, viņai ir taisnība. — Flemings juta, ka viņu atkal pārņem tik ierastā nevarības sajūta. — Nebūtu nekādas nozīmes, ja es sacītu, ka visu |oti nožēloju. Kas ir ar Juselu un Nīlsonu?

—    Jusels pagaidām atrodas drošībā. Viņš bija aiz­braucis uz manām mājām norunāt ar Nīlsonu, kā nokārtot antibaktērijas aizvešanu uz Londonu nāka­majā lidojumā. Kaufmanis izsekojis Juselu. Juselu piekāvuši un atveduši atpakaļ uz pilsētu. Man šķiet, ja nebūtu tā noticis, tad arī Jusels būtu aizgājis bojā kopā ar Lemkas māti. Šorīt pavisam agri no rīta, kamēr piemitināju Lemku un Jenu pie kaimiņiem, Jusels ieradās «Intel» mašīnā. Kaufmanis bija aiz­sūtījis viņu ar zīmīti Nīlsonam. Un tad Jusels mums pastāstīja, ka mirusi madmuazele Gambula.

—    Zīmīti Nīlsonam? — Flemings iesaucās. — Ko viņš raksta?