Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.

—           Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādā­siet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pa­saulei?

Kaufmanis nepacietīgi papurināja galvu.

—           Ne jau nu tūlīt, — viņš teica. — Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es taču jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.

Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.

—           Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pār­rakstītam uz mašīnas un gatavam nosūtīšanai.

Pēc Kaufmaņa aiziešanas Doneja vēl kādu brīdi gluži automātiski turpināja darbu. Viņai nebija

ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa paša dzīvība karājas jau mata galā.

Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesēšanas tornis, taču pati skaitļo­tāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sar­dzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņš pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpus­dienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.

Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.

Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.

—    Mis Andrē visu laiku gulēja, — kopēja čuk­stēja. — Man šķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.

Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.

—    Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.

Doneja satvēra meitenes trauslo roku.

—    Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmi­nāja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spie­diens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.

Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.

—    Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mē­ģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzir­dēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …

—     Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kauf­manis.

Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.

—    Vai jūs man ticat?

Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvēr­tām acīm.

—    Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.

Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.

Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan bie­dēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:

—    Es tūliņ sākšu rīkoties.

Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa at­kal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.

Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.

Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot ka­fiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.

—    Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.

—    Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Do­neja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?

Prezidents pamāja ar galvu.

—    Tātad tagad jūs esat brīvs.

—    Brīvs! — prezidents rūgti teica. — Mazliet par vēlu.

—    Nē, varbūt vēl nav par vēlu, — Doneja uz­stāja. — Un tas daļēji atkarīgs arī no jūsu ekselen­ces. Ja antibaktērija, kuru man izdevās sintezēt, paliks «Intel» rokās, tad drīz vien visa pasaule būs pilnīgi pakļauta viņiem.

—    Es gan zinu visai maz, taču apmēram noprotu notikumu gaitu. Kā es varu padarīt nekaitīgu šo Kaufmani? Viņš ir tāds pats, kādi bija visi pārē­jie — Saļims, madmuazele Gambula …

—    Ar Kaufmani tiksim galā mēs, — Doneja ap­solīja. — Bet jūs pa to laiku izsūtiet pārējām val­stīm antibaktēriju kā Azaranas valsts dāvanu. Tas būs brīvību atguvušās nācijas pirmais patstāvīgais solis.

Prezidents lūkojās uz Doneju skumjām, gudrām acīm.

—    Vai arī pēdējais, — viņš piebilda.