Читаем Uguns sala полностью

Pakavi klaudzēja jau tuvāk.

Hllass pagriezās, lai uzsauktu brīdinājumu, bet Akastoss viņam uzklupa un aizspieda muti. Hllass no visa spēka iekoda. Akastoss neatlaidās. Hllass aizāķēja kāju Akastosam aiz ceļa un mēģināja nogāzt vīrieti no kājām. Nekas neizdevās, bet Akastoss vismaz zaudēja līdz­svaru un atsitās pret ēzi, velkot Hīlasu līdzi. Hīlass, neko neredzēdams, pasniedzās aiz muguras, sagrāba degošu pagali un sita. Akastoss iešņācās, pagalei trāpot viņam pa stilbu, tvēriens uz mirkli atslāba, un Hīlass varēja izrauties.

-    Telamon! viņš ieaurojās, cik skaļi spēdams. Prom! Briesmas!

Pakavu duna apklusa.

Sāpēs sakostiem zobiem Akastoss metās virsū Hīlasam, bet zēns izvairījās un iespruka aiz ēzes. Abi meta lokus te uz vienu, te otru pusi.

-     Telamon, griezies atpakaļ! Hīlass bļāva. Viņš tevi nogalinās!

Akastoss uzbruka. Hīlass vēlreiz izvairījās. Tā izrādī­jās māņu kustība Akastoss viņu gandrīz sagrāba.

-    Prom! Hīlass kliedza. Viņš negrib mani, bet tevi!

Iezviedzās zirgs; Hīlass iztēlojās, kā Telamons parauj

dzīvnieka galvu uz otru pusi. Tad pakavi aizdunēja lejā pa nogāzi un izgaisa naktī.

Hīlass un kalējs palika stāvam abās ēzes pusēs. Akas­toss smagi elpoja pagale bija iezīmējusi uz vīrieša liela nejauku apdegumu. Viņš saviebās sāpēs un, atbalstījies pret sienu, noslīga zemē. Tu, muļķi, viņš izdvesa.

Zēns paņēma ūdens spaini un mandeļu eļļas krūku, nolika abus tā, ka kalējs varēja tos aizsniegt, un pats pakāpās nost. Piedod, ka nodarīju tev sāpes, viņš sacīja. Bet es nevarēju tev ļaut viņu nogalināt.

Akastoss atspiedās pret mūri un aizvēra acis. Pie­dod, viņš atbalsoja. Kāds man labums no tāda “pie­dod”? Vai es no tā varu izkalt ieroci, ar ko nogalināt Koronosu? Vai varu no tā iztaisīt kaujas ratus un doties uzbrukumā? Viņš atsita pakausi pret sienu. Četrpad­smit gadus es bēguļoju. Slēpjos. Kaļu plānus. Viļos. Sāku no jauna. Vīrieša piere laistījās sviedros. Uz kakla kā resna aukla iezīmējās vēna. Šoreiz izdošanās bija vis­tuvāk. Šonakt viss būtu beidzies. Es būtu brīvs. Ja nebūtu tevis.

Hīlass lauzīja rokas. Bet tev vēl ir duncis. Mēs to varam iznīcināt tūlīt, tepat kalvē!

Akastoss atvēra acis un nikni paglūnēja. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš prasīja, ar pūlēm piesliedamies kājās. Tu domā, ka tas ir tik vienkārši? viņš ierēcās. Kāpēc tad es to neizdarīju tai pašā brīdī, kad pārrados te? Kāpēc? Tāpēc, ka ar mirstīgo celtu kalvi nekad nepietiks, lai to iznīcinātu! Tāpēc, ka Koronosa dunci var iznīcināt tikai kāds dievsl

З 4

Rītausma vēl bija tālu, bet debesīs spīdēja savāda, spilgti tumšsarkana atblāzma. Hīlasam skrienot lejup pa nogāzi, acu priekšā parādījās Kalns. Dūmi no virsotnes vairs nestīdza tagad tie milzu mākoņiem pacēlās tieši debesīs un no apakšas tos izgaismoja tā pati zvērojošā, sarkanā gaisma.

Zēns iedomājās par Niknajiem, kas cīnās ar Uguns Pavēlnieci. Niknums, visur viens vienīgs niknums.

Akastoss bija trakojis kā saniknots lauva, kad saprata, ka ir pārāk smagi ievainots, lai iznīcinātu dunci. Tad viņš piepeši savaldījās, uzlēja brūcei eļļu un aizraidīja sargus, kuri bija saskrējuši paskatīties, kas smēdē par kņadu. Kalējs lika Hīlasam ieliet sev biķeri vīna. Pēc tam viņš, lai cik pārsteidzoši tas šķistu, iesmējās.

-    Tā, tā, Blusa. Šķiet, ka jūs ar dieviem atkal esat mani iegāzuši.

Viņš izdzēra biķeri sausu un ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Tad viņš pārsteidza Hīlasu, pametot dunci viņam. Ņem. Sameklē to zintnieci. Viņa zinās, kā to iznīcināt.

Duncis iegula Hīlasam rokā tā, it kā būtu radīts tieši viņam, un zēns, sakļāvis pirkstus ciešāk ap spalu, sajuta, kā viņā ar varenu grūdienu ieplūst salts spēks. Pa ceļam

uz ciemu būs sargi, zēns sacīja. Kā es tikšu viņiem garām?

Akastoss paņēma valrieksta lieluma māla pikucīti un uzspieda tam savu zīmogakmeni. Tā ir kalēja zīme, ar to tu droši tiksi cauri. Še. Tava dzīvība ir tavās paša rokās. Manējā arī. Nepievil.

Hllass bezmēness nakts tumsā tuvojās krustcelēm. Klintīs spārnos pacēlās jūras putni. Zēns izklaidīgi nodo­māja, cik tas ir savādi jūras putni taču nakti vienmēr

gul.

Makstī paslēptais duncis atsitās gājējam pret stilbu. Akastoss bija licis to paslēpt zem maisaudekla skrandas, tomēr Hllass ar to vienalga jutās neuzveicams, it kā vīnu būtu dzēris viņš, nevis Akastoss.

Hllass ienīda dunci. Tas bija šķīris viņu no Pirras un sagrāvis viņa bēgšanas plānu. Tas bija nokāvis cerību atrast Izi.

Zēns domāja par savu drosmīgo, sīksto, pārgalvīgo māšeli, kura cīnījās par izdzīvošanu Mesēnijas plašumos.

-     Piedod, Izi, Hllass klusītēm noteica. Izrādās, ka es nevaru doties tevi meklēt. Vēl ne. Es to nevarēšu, kamēr tas nebūs beidzies.

Viņam prātā ienāca doma: ja Izi zinātu, ko Hllass dara, viņa piedotu, jo pati šādā gadījumā rīkotos tieši tāpat.

Kreona cietoksnī pakalnā gaiši liesmoja lāpas. Vai viņi jau bija atklājuši, ka duncis ir pazudis?