Maritana Dimsone

Rozā kvarca brālība

.

.

1. nodaļa Pirmais septembris kādā mazā lauku skolā

Kādā krāsā ir tavi mati?! Burkānu krāsā! Jancis nevis skrēja vai trau­cās, bet lidoja no skolas uz mājām. Beidzot. Beidzot viens pirmais septembris bija lielisks — īsta svētku diena.

Kādā krāsā ir tavi mati? Ho, ho, hoo! Lieliski! Šoreiz pirmais sep­tembris nebija moku gada sākums. Lai ari cik ātri Jānis steidzās uz mājām, viņš paspēja izdomāt domu domas un prātā pārcilāt vairā­kus septembrus, nu, kaut vai iepriekšējo.

Jancis ļoti pārdzīvoja, ka ir tievs un vārgs, tādēļ vecākiem paziņoja, ka uz skolu vairs neies. Katrā ziņā ne uz šo, kur visi viņu apceļ un aiz­tiek. Mamma dēlu mierināja kā prazdama, ome rauca uzacis un teica, ka viņa nesaprot mūsdienu jaunatni, jo nevar iedomāties labāku un piemīlīgāku bērnu par savu mazdēlu. Tētis nāca kā glābējs un apso­līja līdz pirmajam septembrim viņam iemācīt kādu triku, ar kuru va­rētu iegūt cieņu un apbrīnu klasesbiedru acīs.

Tā pirms gada Jānis bija ieradies skolā un, nogaidījis, līdz sarodas pietiekami daudz skolasbiedru, nodemonstrējis savas jaunapgūtās prasmes. Izgājis klases priekšā, viņš mēģināja nostāties uz galvas. Tas neizdevās tik labi kā mājās, un, kā par nelaimi, pašā atbildīgākajā bridi ienāca skolotāja. Jancis savu prasmju demonstrēšanu beidza diezgan strauji un neveiksmīgi. Mēģinādams atkal nostāties uz kā­jām, trāpīja vāzei, kas stāvēja uz skolotājas galda. Vāze nogāzās un sašķīda sīkās drumslās, bet tā vēl bija tikai pusbēda — turpinājums sekoja. Vēl tagad, to atceroties, viņam sāka svilt ausis. Klasesbiedri noelsās vien, kad Jancis rausās kājās un tā vietā, lai vērstu visu par labu un teiktu: "es atvainojos", izstomīja: "es jums piedodu, skolotāj".

Klasi sagrāba smieklu vētra. Lielākie dauzoņas, saķēruši vēderus, krampjaini raustījās uz grīdas, meitenes spiedza un smējās, palikda­mas gluži bez elpas. Arī skolotāja smējās. Jānis stāvēja, pamatīgi pie­sarcis, un nevarēja saprast, vai pie tā vairāk bija vainīga stāvēšana uz galvas vai aplamā izrunāšanās. Taču tajā dienā viņam pielipa vēl viena iesauka jau tā garajā sarakstā. Klāt bailulim, trīculim, ņergai, nūģim un jēradvēselei tagad nāca vēl arī Ķirsis, kas iemūžināja Jāņa sarkanos vaigus un ausis. Neko nelīdzēja arī tas, ka tētis pēc tam stei­dzīgi viņu pierakstīja karatē pulciņā, lai zēns iegūtu stāju un drosmi. Visu gadu viņš dzirdēja šo nicinošo iesauku — Ķirsis, kas atgādināja par neveiksmīgo gada sākumu. Tētis turpināja dēlu vest uz karatē nodarbībām divreiz nedēļā māmiņai par dziļām žēlabām, kura ne­beidza vien sūroties, ka vienreiz to puiku tur riktīgi piekaus. Tētis neklausījās arī omes pārmetumos, ka, lai izaudzinātu vīrišķīgu vīrieti, nav nepieciešams viņam mācīt kauties, jo viņa taču tēti tā nav audzi­nājusi. Jāni vēl arvien vajāja pārliecība, ka viņš nekad nebūs tāds kā klases stiprākie zēni, nekad nepratīs sevi aizstāvēt un viņam arī nekad nebūs draugu. Ak, jā, viens labums gan bija — puika vairs neapraudājās par katru dunku un spēcīgāku grūdienu.

Šogad gatavojoties doties uz skolu, viņš bija jutis pamatīgas bailes un dziļu nepatiku, tamdēļ kategoriski bija noraidījis omes sarūpētās gladiolas, bet pieprasījis kaut ko sīku un niecīgu, jo nevēlējās ne ar ko piesaistīt savu klasesbiedru uzmanību. Un izskatās, ka tas Jānim "bija izdevies, beidzot pirmais septembris nebija pirmā moku diena vesela moku gada sākumā. Beidzot no skolas viņš atgriezās ar līk­smu prātu. Atrāvis dzīvokļa durvis, viņš, nesamazinādams ātrumu, nesās iekšā.

"Ome!" reizē ar durvju aizciršanos izskanēja sauciens. Soma ieli­doja kaktā, puika — virtuvē.