Читаем Nenorunātās tikšanās полностью

Arkādijs un Boriss Strugacki pašlaik ir vieni no populārākajiem padomju fantastikas grāmatu autoriem. Viņi ienāca literatūrā piecdesmito gadu beigās un ceturtdaļgadsimta laikā ir sarakstījuši vairāk nekā divdesmit lielāku un mazāku darbu. Fantastika abus brāļus ir saistījusi vienmēr, bet viņu pašu literārā darbība šajā jomā sākusies …ar derībām. Kādas vētrainas diskusijas laikā piecdesmito gadu sākumā Strugackiem tika pārmests, ka viņi ir pārāk prasīgi, bet kritizēt jau ir viegli, un diez kā būtu, ja paši pamēģinātu rakstīt. Brāli pamēģināja. 1959. gadā nāca klajā viņu pirmā grāmata /? uz Amalleju» (1959). krājumam

Jaunie fantasti atbilstoši laikam un situācijai sapņoja radikāli pārveidot ne tikai pasauli, bet ari pašu cilvēku. Romantiskās cerības saistījās ar eksaktajām zinātnēm un tehniku. Autoriem nebija nekādu šaubu par tās visvarenību un uzvarošo spēku. Un kā gan par to var vēl šaubīties, ja ap Zemi jau riņķo pirmie mākslīgie pavadoņi, Cilvēks izlidojis kosmosā. Iedomājieties, kas notiks pēc gadiem četrdesmit piecdesmit… Kosmoss negaidīti un uzreiz ielauzās mūsu ikdienā un fantastiskā uztverē — arī literatūrā. Jau no seniem laikiem rakstnieku fantāzija neaptverami plašajās Visuma tālēs ir uzbūrusi dažādus neredzētus brīnumus, bet tagad pēkšņi kļuva skaidrs, ka šis tāles nemaz nav tik plašas, tās ir gandrīz vai ar roku aizsniedzamas. Ja jau mēs, cilvēki, esam spējuši iziet kosmosā, tad ari citas būtnes, ja tādas eksistē, var izdarīt to pašu. Mēs varam sastapties ar tām, un mums jābūt… Jā, kādiem tad mums jābūt?

Sākumā rakstnieki Visuma cilvēku iedomājās kā nedaudz uzlabotu Zemes cilvēka variantu. Drosmīgs un enerģisks, kam piemīt neremdināmas zināšanu alkas un dedzīga vēlēšanās satikties un iepazīties ar citu planētu saprātīgām būtnēm — tāds ir Boriss Lozovskis stāstā «Svešas planētas sūtņi», ko Strugacki sarakstījuši daiļrades sākuma posmā. Nonācis pie sveša kosmosa kuģa, Lozovskis, ilgi nevilcinādamies, kāpj tajā iekšā un bezbailīgi dodas pretī nezināmajam. Taču ceļojums kosmosā ar

Savas literārās darbības turpmākajā posmā Strugacki šai tēmai veltījuši daudz grāmatu un radījuši pat savu kontakta modeli. Sis modelis ir cieši saistīts ar visas padomju zinātniskās fantastikas attīstību, un tas prasīja, lai varoņi, kas nodibinās sakarus ar citām civilizācijām, būtu ne tikai ar teicamām rakstura īpašībām, bet ari ar augsti attīstītu sabiedrisko apziņu un pasaules uzskatu, ko caurstrāvo mīlestība uz cilvēku. Tāds ir stāsta «Grūti būt dievam» varonis Antons Rumata, kam jāiztur gandrīz vai neizturamas dvēseles mokas, lai palīdzētu tālās planētas iedzīvotājiem ātrāk kļūt par cilvēkiem, lai paātrinātu citas civilizācijas garīgo attīstību.

Brāļu Strugacku pirmā posma darbos dominē tehniskā romantika, ticība tehnikas uzvarošajam spēkam. Te vēl nav daudzšķautņainu, smalki izstrādātu raksturu, varoņi galvenokārt ir idejas iemiesojums, autoru rupors. Tomēr vēlākajos šā posma darbos jau sāk iezīmēties cilvēku raksturi. Tie gan ir tikai pirmais mēģinājums, uzmetums, kas spilgtāk parādās vēlākajos darbos — «Bēgšanas mēģinājums», «Tālā Varavīksne», «Apdzivola sala» un citos. Sakarā ar straujo zinātnes un tehnikas attīstību fantastikas darbi kļūst arvien komplicētāki, arvien intelektuālāki. Tehnisko utopiju nomaina sociālā utopija. Beigusies lielā tehnikas ietekme, parādījušies un dominē sociālie un morālie konflikti. Varoņi ir cilvēki, kam pieaugusi atbildība par savu rīcību, tagad notiek bezkompromisa ciņa ar sabiedrisku ļaunumu. Galvenais ir Cilvēks un attieksme pret viņu.

Kontakta tēma ir viena no galvenajām tēmām brāļu Strugacku daiļradē. Atkal un atkal viņi atgriežas pie tās, taču, lai arī kādas fantastiskas hipotēzes izvirzītu un kādās kontakta situācijās nostādītu savus varoņus, viņi liek tiem atrisināt vienu uzdevumu — «atrast ētisko panaceju visai cilvēcei», kā teicis kāds no Lema darbu varoņiem.

Ari stāstā «Mazais Cilvēkbērns» risināta kontakta tēma — mēģinājums nodibināt sakarus ar citu planētu civilizāciju, taču šoreiz tas parādīts jaunā gaismā. Par galveno varoni — Mazo Cilvēkbērnu — mēs uzzinām daudz, tomēr daudz kas paliek noslēpumā tīts. Par viņa izglābšanos, glābējiem un audzinātājiem sniegtas tikai fragmentāras ziņas. Cilvēkbērns, kas piedzimis kosmosa kuģi un dīvainā veidā pēc katastrofas palicis dzīvs, ir mīklains un saistošs tieši ar savu noslēpumainību. Autori ļoti meistarīgi pratuši apvienot Mazajā Cilvēkbērnā parastu Zemes puisēnu ar svešas civilizācijas būtnei raksturīgām iezīmēm. Viņš ir radījums, kas pieder divām civilizācijām. Sajā stāstā izpaužas viena no galvenajām autoru idejām, kas atspoguļota vairākos viņu darbos, — ideja par to, ka kontakti starp divām augsti attīstītām civilizācijām ir sarežģīts un, varētu pat teikt, delikāts process. Tas ir rūpīgi jāpārdomā, jāpamato un jāsagatavo, un var būt apsvērumi, kurus ņemot vērā kontakti vispār var būt neiespējami, kā galu galā notiek stāstā «Mazais Cilvēkbērns».

Ari stāstā «Pikniks ceļa malā» autori turpina tēmu par kontaktu ar citām civilizācijām. Tomēr tas nav vienkārši turpinājums, noietā posma atkārtojums jaunā variantā. Autori te izmanto metodi «izejot no pretējā». Viņi it kā vēro, kas noliktu, ja kontaktus ar citām civilizācijām būtu lemts nodibināt cilvēkam, kuram gan piemīt daudz labu un šim nolūkam atbilstošu īpašību, taču trūkst paša galvenā — humānistiska pasaules uzskata, cilvēkam, kas ir sociāls analfabēts, jo neizprot tās sabiedrības uzbūvi un likumus, kurā viņš dzīvo. Stāstu «Pikniks ceļa malā» var lasīt kā aizraujošu, piedzīvojumiem bagātu fantastisko literatūru, kurā viena no galvenajām līnijām ir Redrika Suharta morālā evolūcija. Stāsta finālā Redam lemts mokoši izjust savu sociālo analfabētismu tur, pie Zelta lodes, līdz kurai viņš beidzot izlauzies cauri visām Zonas šausmām. Viņš mokās, neprazdams izteikt vārdos, ko vēlas no lodes, kura spēj izpildīt visas vēlēšanās. Svarīgi, ka Reds Suharts pēkšņi atskārš: viņa laime viņam nesaprotamā veidā saistīta ar visu uz Zemes dzīvojošo cilvēku laimi.

Lasot Strugacku darbus, abi autori parasti tiek uztverti kā viena persona, lasītājs nedomā, kurš izteiciens, frāze vai sižeta elements ir viena vai otra brāļa dots. Vienīgi zinot, ka vecākais brālis Arkādijs (dzimis 1925. gadā) ir lingvists — japāņu literatūras pazinējs, lasītājam ienāks prātā, ka japāņu vārdi, japāņu klasiskās literatūras motīvi, kas reizēm pazib Strugacku darbos, kā arī dramatiskās kauju ainas ir filologa devums, bet astronomiskās vides apraksti un atribūtika, kā arī zinātnisko laboratoriju žargons nāk no astronoma — jaunākā braļa Borisa (dzimis 1933. gadā). Taču tie ir sīkumi, tos var arī nezināt galvenais — lasītājs izjūt grāmatas organisko vienotību. Tomēr nereti lasītāju interesē, kā notiek Strugacku grāmatu tapšanas process, zinot, ka abus autorus šķir vairāk nekā sešsimt kilometru liels attālums (Arkādijs dzīvo Maskavā, Boriss — Ļeņingradā). Strugacki labprāt atklāj savus jaunrades «noslēpumus»: «Mēs strādājam kopā jau divdesmit gadus un, šķiet, esam izmēģinājuši visus iespējamos darba dalīšanas variantus. Kā noskaidrojies, pati efektīvākā kopā strādāšanas metode ir tā, ķa strādājam iieši divatā — mūsu biežajās tikšanās reizēs. Viens sēž pie rakstāmmašīnas, otrs — blakus. Viens pasaka kādu frāzi. Tā liek apspriesta, kritizēta, pārlabota un — jau nogludināta, apļrizēta, saskaņota — uzrakstīta uz papīra. Tad tiek nosaukta, ierosināta nākamā frāze… Un tā teikums pēc teikuma, rindkopa pēc rindkopas, lappuse pēc lappuses, un tā katru rītu. Vakaros parasti tiek apspriests sīks nākamās dienas plāns, kā ari izteiktas nākamo stāstu idejas un izstrādātas sižeta līnijas.»

Jautrīte Roze