Читаем Lilita полностью

Cilvēkam dzīvības un nāves robeža vien­mēr šķiet drausmīga. Jebkurā attīstības pa­kāpē ir nepanesami grūti apzināties, ka tey pašam līdzīgā kustīgā un siltā būtne acu priekšā kļūst auksta un nekustīga.

Sākumā Lilita pārbijās, tad pēkšņi iesvē- lās žēlumā. īsi iekliegušies, viņa pacēla Bez­vārdi uz rokām. Milzīgās acis bija pārgriez­tas, lūpas gluži pārogļojušās. Viņa skrēja palēkdamās, nesdama laolieti uz muguras kā zvēru mātīte ievainotu mazuli.

Lielā ola bija netālu. Lilita iegrūda Bez­vārdi iekšā, ielīda pati un aizcirta vāku.

Taču ola palika nekustīga un nedūca, tri­cinot visu ķermeni, kā tas bija ik reizi, kad Lilita iekāpa tajā pēc Bežvārža. Tomēr vāks cieši aizvērās un pats vairākas reizes pagrie­zās. Tūlīt iedegās vāja, iepelēka gaisma, bija jūtams, ka kaut kas notiek ar gaisu: laolie­tis sāka elpot vienmērīgāk, viņa ādas melnā nokrāsa lēnām sāka izzust. Tomēr puspievēr­tajās acīs vēl neatspoguļojās saprāts. Toties Lilita sajuta rīklē kodīgu sausumu. Viņa elpoja aizvien ātrāk un ātrāk kā smiltīs iz­sviesta zivs. Acu priekšā virmoja dzelteni un violeti apļi.

Kā ikvienam mežonim, viņai bija panis­kas bailes no jebkura nespēka. — Ja es ta­gad aiziešu uz pasaules viņu pusi, — Lili­tas galvā pavīdēja neskaidra doma, — ne­viens nevarēs Bezvārdi glābt.

Lilita sasprindzināja — nē, ne jau at­miņu — tā viņai bija lieliska: viss, ko mei­tene reiz bija redzējusi, palika prātā uz vi­siem laikiem, — bet gribu — gribu, kas ir rīcības svira.

Ar drebošu roku Lilita pieskārās vadības pultij. Viņa, protams, nesaprata, ko īsti dara, bet precīzi atkārtoja svešas kustības tajā secībā, kādā tās bija iespiedušās viņas smadzenēs.

Ola nodrebēja, arī uz Lilitas stāvu pār­gāja tās trīsas. Atskanēja vienmērīga dū­koņa: viņi pacēlās gaisā. Lilita grozīja rok­turi tikmēr, kamēr šaudīgā bultiņa uz baltā diska nebija nostājusies tieši tādā stāvoklī, kādā bija nesen, kad Bezvārdis veda viņu pie «visas rokas» (tā viņa klusībā vēl arvien sauca piecus laoliešus).

Ola traucās ātri, bet Lilita jau ar nagiem plosīja vaigus un locījās elpas trūkumā, jo iekšā viņai kaut kas spieda. Pelēkā gaisma, kas kabīnē kļuva aizvien spilgtāka, šķita dziestam.

Tikai griba un apbrīnojamā dzīvnieciskā atmiņa neļāva kļūdīties: viņa aizvadīja olu līdz gaismas lidaparātam!

Laolieši — tolaik pie kuģa bija divi no viņiem — ieraudzīja, ka lidošanas kapsula met kūleņus, kā piedzērusi streipuļodama neredzamās grambās, un tūlīt ieslēdza tāl­vadības sistēmu. Pakļāvusies saprātīgai gri­bai, olas gaita izlīdzinājās, un tā laimīgi nolaidās. Atskrūvējuši vāku, laolieši izvilka abus nesamaņā esošos ārā. Lilitu viņi at­stāja zemē, bet Bezvārdi steigšus ienesa kuģī: viņš tiešām bija stipri saindējies ar Zemes gaisu.

Ja Lilita nekavējoties nebūtu ienesusi viņu olā, kur bija Laolas-Lialas atmosfēra, Bez­vārdis jau būtu miris.

Un otrādi — Lilita kabīnes gaisā, kas sa­turēja maz skābekļa, bija saindējusies ar tvanu, vēl mazliet — un arī viņa būtu varē­jusi nomirt elpas trūkuma dēļ.

Starp citu, laolieši ilgi nezināja, kas īste­nībā bija noticis. Viņi domāja, ka olu vadījis pats Bezvārdis, un sākumā uzskatīja viņa stāstu par murgiem. Kā gan viņš varēja zaudēt samaņu uz Zemes, ja lidaparāts bija pacēlies gaisā un lidojis precīzi, nenovirzī­damies no kursa?

Kad viņi gribēja iztaujāt Lilitu, mei­tenes vairs nebija. Viņa bija atguvusies un aizgājusi — ar smagu galvu, neskaidru rūg­tumu sirdī, nervu sasprindzinājuma izmo­cīta. Kurp? Vai tad viņa zināja — ola bija aiznesusi viņu uz citu pasaules daļu.

—1 Jūs Lilitu bezpalīdzīgu pamētāt zemē? — Bezvārdis iesaucās, tikko atģidies.

Pārējie neizpratnē skatījās viņā.

— Tavu dzīvi izšķīra minūtes. Mēs neva­rējām domāt par citu.

Neapšaubāmi, viņi bija taisnīgi radījumi, pat pašaizliedzīgi, kad prasīja darbs, un, protams, bezbailīgi un uzticami līdz galam. Bet viņiem galīgi trūka līdzcietības. Bezvār­dis, ielūkodamies viņu skaidrajās, stingra­jās sejās, sajuta krūtīs saltumu.

Laolieši uz pirkstgaliem atkāpās, cenzda­mies netrokšņot un saskatīdamies. Viņš vēl bija tik vārgs! Tā arī nevarēja saprast: kā­dēļ Bezvārdim ievajadzējās iebāzt lidaparātā šo iedzimto, kā viņš pabeidza lidojumu, at­razdamies gandrīz šoka stāvoklī, un kādēļ noliedza, ka sēdējis pie vadības pults?

Saule svilināja pārāk stipri. Lilita piecē­lās no zāles. Tālumā balsnēja lidaparāta milzīgais ķermenis, neciešami spīdēdams ver­tikāli krītošajos saules staros. Otrā pusē vilinoši zaļoja mežs.

Viņa klimta pa pusdienas svelmē nokaitušo savannu, saule smagi kā svins spieda pakausi. Miesu pārklāja lipīgi sviedri, nāsis, šķiet, ne­spēja ievilkt ne malciņu gaisa. Noļukušās plaušu plēšas strādāja ar milzīgu piepūli.

Tālumā veseliem bariem skrēja dīvaini dzīvnieki — kupraini, ar sagrieztiem ragiem vai arī plankumaini, ar nesamērīgi izstiep­tiem kakliem un mazām galvām — tie mek­lēja patvērumu biezoknī.