Читаем Lilita полностью

Pēkšņi viņas priekšā pavīdēja cilvēka ēna. Viens mirklis bija vajadzīgs, lai viņas skatiens no slaidajiem stilbiem un šaurajiem gurniem pārslīdētu uz platajām krūtīm, muskuļoto kaklu, uz kura balstījās galva ar cieši pieglaustām ausīm, — tādēļ viss pie­nācēja izskats pauda gan kaut ko no zvēra piesardzības, gan tai pašā laikā cilvēcisku cēlumu. Uz pieres krita izbalējušas brūngan- rudas matu šķipsnas, kas bija saņemtas kopā ar lūku stīpiņu.

Ena vēl skāra Lilitas basās pēdas, bet saspringums atlaidās. Viņa atviegloti no­pūtās: tas taču Odams, ar kuru viņi bija kopā auguši, tikai pēdējais gads bija viņus izšķīris — Odams bija uzņemts mednieku kopā, bet Lilita palikusi māšu uzraudzībā.

Kādu brīdi viņi samulsuši stāvēja viens otram pretī. Lilitas zāļu maisā uz savāktās barības gulēja divi apaļi augļi ar spīdīgu mizu. Tie vēl nebija ienākušies, šaurais mīkstuma slānis koda mēlē, tomēr de­rēja ēšanai. Lilita bija pamanījusies no­triekt tos no pašas koka galotnes. Saules plankums caur biezajām lapām skāra mizu, kas iedzirkstījās kā uguns atspulgs.

—   Dod man tos, — teica Odams, — tava seja ir tīkama un skaista.

Tā bija parastā pieklājības formula. Brī­tiņu vilcinājies, viņš piebilda: — Tu esi izaugusi pavisam liela.

Viņš pastiepa roku uz maisa pusi, Lilita dusmīgi atvirzījās. Vai tiešām viņš aizmir­sis, ka meitenēm viņas vecumā jāklusē?

Odams joprojām smaidīdams uzlūkoja viņu, bet viņa atsprāga atpakaļ kā noliekts kociņš, kas iztaisnojas, un devās prom, ejot aizvilkdama maisa galu ciet ar kārkla klūgu, tad uzmeta maisu sev uz galvas un gāja tā­lāk, ar paceltajām un saliektajām rokām iz­skatīdamās pēc krūzes.

—  Heo! — viņš neizpratnē uzsauca. Un nepacietīgāk atkārtoja: — Heo?!

Lilita, nepagriezdamās atpakaļ, aizvainoti atkliedza:

—  Es neesmu pilngadīga, vai tad tu to nezini? Mēs nedrīkstam sarunāties!

Aiz muguras iestājās mulss klusums. Odams arī pats tikai nesen bija kļuvis par pieaugušu mednieku; cilts parašas viņam bija svētas, un nu viņš bija pārkāpis vienu no tām. Viņš bija galīgi apjucis, tomēr, galvu nodūris, sekoja meitenei.

—   Mēs taču varam iet blakus klusēda­mi, — viņš nomurmināja, raudzīdamies sā­ņus.

Viņa nepavēra lūpas. Vienmēr izvairīgais, pamežonīgais skatiens tagad bija stūrgalvīgi vērsts uz priekšu. Odams gāja, pussoli at- palikdarns, kā jau pieklājas vīrietim, kam jāraugās, lai sievietei no aizmugures neuz­bruktu negaidītas briesmas.

Mežs pašķīrās viņu priekšā un atkal sa- kļāvās. Efeju un liānu stingrās vītnes, tīda- mās starp koku stumbriem, veidoja rakstai­nas sienas. Zaļajās sūnās dzirkstīja saules vizuļi. Ikviens kritušais koks deva pajumti neskaitāmām kukaiņu ciltīm, tekalēdami pa atmirušās mizas virsmu, tie spīdināja savas metāliskās bruņas, sanēja un dūca neremdi­nāmā kārē ātrāk nodzīvot savu īso mūžiņu. Bāli asinskāru puķu čemuri plātīja lipīgās rīkles. Zaļās celtnes augšstāvā sasaucās putni:

—   Goral-korl

—   Varr!

—   Vik-vik!

To balsis bija tik skaļas, ka uz brīdi abi gājēji apstājās, bērnišķā ziņkārē paslējuši galvas augšup. Putni turpināja neganti kla­bināt knābjus. Odams noklakšķināja mēli, atdarinādams putnu balsis. Lilita atzinīgi pašķielēja uz viņu.

—      Ņem, — Odams piepeši teica, tverdams šo skatienu un noraudams no pleca sīka me­dījuma saišķi. — Ēd.

— Tava roka ir devīga un laipna, — viņa nočukstēja, nolaižot acis.

Piepeši abus pārņēma tik spēcīga jaunī­bas izsalkuma sajūta, ka viņi tūlīt apstājās un pietupušies iekūra uguni. Odams mīksta koka gabala iedobumā virpināja nūjiņu ar noasinātu galu, bet Lilita aplika tam ap­kārt sausas sūnas kušķīti, kas izskatījās pēc bāli zaļas zvērādas.

Gaidīdami, kamēr ugunskurs izdegs un uz karstajām oglēm varēs likt nodīrāto me­dījumu, Odams un Lilita sēdēja abpus ugu­nij. Viņi visiem spēkiem sargāja to klusē­šanas mazumiņu, kas vēl bija atlicis.

Lai liesma neapsvilinātu matus, Lilita sa­sēja tos ar zāļu saitīti, ko uz ātru roku nopina; tāpat kā visiem cilts ļaudīm, arī viņai bija slaiki, lokani pirksti, kas spēja iemā­cīties jebkuru amatu.

No gaļas, kas bija aplikta ar smiltīm, plūda gardi garaiņi.

Odams valdīja savu nepacietību; viņš ne­gribēja darīt tā, kā darīja citi vīrieši, kad bija izsalkuši: nogrieza un apēda gabalu jēlas gaļas, tikko tas bija apsvilis ugunī. Viņam gribējās sagaidīt un saņemt savu tiesu no Lilitas rokām.

Pēkšņi viņš atcerējās, kā viņi, pavisam mazi būdami, reiz lasīja gliemežus mež­ezera sēklī un, kad pārsita pirmo gliemež­

nīcu, rūgts šķidrums apsvilināja aukslējas: viņiem bija gadījies neēdams molusks.'

Iegrimis atmiņās, Odams jautri iespur­dzās, bet tūlīt nīgri noklakšķināja mēli: Li­lita taču varēja nodomāt, ka viņš uzjaut­rinās par viņu! Paskaidrodams viņš attē­loja indes simbolu — ar rādītāja pirkstu novilka svītru no mutes uz leju. Lilita stei­dzīgi atskatījās, domādama, ka viņš brī­dina par čūskas tuvošanos. Odams mierinā­dams purināja galvu.

—   Rūgts gliemezis, — viņš neizturējis sacīja. — Atceries? Sen, pie ezera. Mēs bi­jām kā briedēni.