Читаем Labas zīmes полностью

Seržants parakstījās raganu meklētāja ierindnieka Galda vietā, kurš ik gadus saņēma papildus divus penijus par sienu, kad atkal kaut kas nodžinkstēja.

Šedvels izrāva kniepadatu, aizdomīgi nopētīja un stingri iesprauda kartē, cik dziļi vien varēdams. Pēc tam viņš atkal ķērās pie grāmatvedības.

Atkal nodžinkstēja.

Nu jau kniepadata bija pusmetru no sienas. Šedvels to pacēla, pārbaudīja aso galu, iesprauda kartē un uzmanīgi skatījās.

Pēc piecām sekundēm kniepadata aizšāvās gar viņa ausi.

Šedvels atkal sameklēja to uz grīdas, pacēla, iesprauda kartē un neatlaida roku.

Kniepadata plaukstā kustējās. Šedvels spieda, cik spēka.

No kartes jau cēlās dūmu strūkliņa. Seržants ievaidējās un iebāza pirkstu mutē. Kniepadata, sakarsusi sarkana, atsitās pret sienu un beigās izdauzīja logu. Tā neparko negribēja atrasties Tedfildā.

Pēc desmit sekundēm Šedvels jau rakājās pa raganu meklētāju armijas kasi, līdz atrada vara monētu riekšavu, desmit šiliņu banknoti un mazu viltotu monētu no Džeimsa I valdīšanas laika. Nelikdamies ne zinis par personīgo drošību, seržants iztaustīja pats savas kabatas. Vērtīgākais atradums bija pensionāra braukšanas karte ar atlaidi: tātad ar atrasto pietika, lai tiktu līdz mājām, bet par ceļojumu uz Tedfīldu jāaizmirst.

Vienīgie, no kuriem varētu aizņemties naudu, bija misters Radžits un misis Treisija. Misteru Radžitu no naudas jautājumiem interesēja tikai īres parāds par septiņām nedēļām, bet misis Treisija pārāk dedzīgi aizdotu apbružātu desmitnieku žūksni...

- Es būtu blēdis, ja ņemtu naudu no tās izkrāsotās grēcinieces, - Šedvels teica.

Tātad nebija, kam prasīt.

Ja nu vienīgi....

Dienvidu zilajiem.

Gan viens, gan otrs reiz uz mirkli te parādījās, un Azirafals bija vairījies pieskarties jebkurai gludai virsmai. Otrs dienvidu ķēms bija saulesbrillēs: Šedvels juta, ka tādus kā viņš nedrīkst aizvainot. Seržanta vienkāršotajā pasaulē jebkurš cilvēks ar saulesbrillēm ārpus pludmales bija potenciāls noziedznieks. Vai tik nebija no mafijas vai pagrīdes? Šedvels būtu pārsteigts, uzzinot, cik tuvu viņš ir patiesībai. Savukārt otrs - smalkais tips kamieļvilnas mētelī - bija pavisam kas cits, un Šedvels reiz riskēja aizvest viņu atpakaļ uz bāzi un atcerējās arī ceļu. Azirafals droši vien ir krievu spiegs. Tādam varētu prasīt naudu, izmantojot iebiedēšanu un draudus.

Tomēr tas bija nāvīgi riskanti.

Šedvels saņēmās. Iespējams, ka jauno Ņūtonu tieši tagad baisi spīdzina nakts meitas. Ai, nevajadzēja viņu tur sūtīt!

- Savējo pamest likteņa varā nelon, - seržants teica un, apģērbis mēteli un uzlicis galvā bezveidīgo cepuri, izgāja uz ielas.

Šķita, ka vējš pamazām pieņemas spēkā.

azirafals bija uzbudināts, un tas turpinājās nu jau divpadsmit stundas. Nervi, kā viņš pats teiktu, bija uzvilkti kā stīgas. Eņģelis riņķoja pa veikalu, ņemdams rokā papīra lapiņas un atkal nolikdams, niekodamies ar pildspalvām.

Ai, kā derētu visu izstāstīt Kroulijam.

Nē, nevar. Lai kā gribējās, tomēr jāziņo Debesīm. Viņš taču ir eņģelis. Jārīkojas pareizi. Tā ieprogrammēts. Redzi ļaunprātību, novērs to! Protams, ka velns tur būs pielicis savu roku. Vajadzēja ziņot Debesīm jau pašā sākumā.

Taču viņi ar Krouliju bija pazīstami jau tūkstošiem gadu. Un labi satika. Gandrīz vai sapratās. Dažreiz pat radās aizdomas, ka viņiem ir vairāk kopīga vienam ar otru nekā ar saviem priekšniekiem. Pirmām kārtām, abiem patika pasaule: viņi neuzskatīja to par šaha dēli, uz kura notiek kosmiska spēle.

Atbilde bija rokā! Tā bija tepat blakus. Ja viņš piemiegtu acis un abi klusītēm kaut ko izdarītu ar bērnu, protams, neko ļaunu, jo visi ir Dieva bērni, ja tā padomā, pat Kroulijs un Antikrists, turklāt tas būtu saskaņā ar līguma garu, un tad pasaule būtu glābta, izpaliktu tā būšana ar pastardienu - no tās taču nevienam nebūs nekāda labuma, jo visiem taču zināms, ka beigās uzvarēs Debesis, un arī Kroulijam tas jāsaprot.

Jā. Un tad viss būs kārtībā.

Pie durvīm kāds klauvēja, lai gan uz tām bija uzkārta zīme SLĒGTS. Eņģelis nelikās dzirdam.

Divpusēja saziņa ar Debesīm Azirafalam nebija tik viegla kā cilvēkiem, kas negaida atbildi un gandrīz vienmēr ir pārsteigti, to saņemdami.

Nostūmis ar papīriem apkrauto rakstāmgaldu malā, eņģelis sarullēja izdilušo veikala paklāju, zem kura uz grīdas bija ar krītu uzvilkts aplis, bet visapkārt attiecīgās rindas no Kabalas. Viņš iededza septiņas sveces, svinīgi salika tās aplī un sāka kūpināt vīraku. Tas nebija obligāti, taču smarža bija jauka.

Nostājies apļa centrā, eņģelis sāka skaitīt Vārdus.

Nekas nenotika.

Viņš atkārtoja Vārdus.

Beigās no griestiem izšāvās zils gaismas stars, kas piepildīja apli. Atskanēja izglītotas būtnes balss:

- Tas esmu es, Azirafals.

- Mēs zinām, - balss atbildēja.

- Man ir svarīgi jaunumi! Es zinu, kur atrodas Antikrists! Varu nosaukt jums adresi un tā tālāk!

Iestājās klusuma bridis. Zilā gaisma mirgoja.

- Jā? - balss atkārtoja.

- Bet saprotiet, jūs varat visu... apturēt! Acumirklī! Palikušas vairs tikai dažas stundas! Jūs varat to apstādināt: tad nevajadzēs karot un visi būs glābti!