K. Fialkovskis

ES — MILIKILOSS

«Izmantojiet «Kosmolida» pakalpojumus!»

«Vienā sekundē līdz Mēnesim!»

«Mūsdienu Zemes iedzīvotājs ceļo kosmosā tikai kā elektromagnētiskais vilnis!»

«Organizējam grupu viļņekskursijas uz Jupi­teru!»

«Traucies ar gaismas ātrumu līdz Saules sistēmas robežām!»

Fotoreklāmu milzu burti virs centrālās ostas šā­vās debesīs, kur tās bija redzamas simtiem kilo­metru rādiusā, un dzisa stratosfērā.

Es sēdēju trīspadsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā un spēlēju šahu ar automātu. Kā pa­rasts, es zaudēju, un galu galā citādi arī nevarēja būt. Atceros, ka reiz, pirms vairākiem mēnešiem, es biju uzvarējis, bet toreiz automātam bija bojāti aso­ciāciju mezgli un tas spēlēja, izmantodams savu smadzeņu vienu simt divdesmit septīto daļu, kā to visai kompetenti man pavēstīja remontautomats (ta ticamības indikatora rādītājs šai brīdī pārsniedza 99,9%).

Es neciešu šaha spēli un brīvaja laika cītīgi vai­ros no vietām, kur varētu sastapt šahistus. Jau ie­raugot šaha zirdziņu, man var galīgi samaitāties garastāvoklis. Taču šeit, trīspadsmitā bloka četrpa­dsmitajā stāvā, sūdzību un ierosinājumu daļā, man patiešām nav nekā cita, ko darīt. Mēnešiem ilgi ne­viens nav iesniedzis sūdzību. Nevienam nav nekādu pretenziju pret «Kosmolidu». Visi ir apmierināti un laimīgi, ka civilizācijas progress devis iespēju ra­dīt šādu ceļojumu biroju. Ģeniālā izgudrojuma re­zultātā mūsu Saules sistēma sarukusi līdz lielpilsē­tas izmēriem. Agrāk, tajos laikos, kurus mēs pat ne­labprāt atceramies, ceļojums bija vesela problēma. Kaut vai tikai līdz Jupiteram, nemaz nerunājot par Saules sistēmas perifērijām … Lai dotos ceļojumā, vajadzēja gaidīt vietu raķetē, pasūtīt to daudzus mēnešus iepriekš. Pats ceļojums ilga vairākas ne­dēļas. Tam klāt nāca nejaukā sajūta, kāda ir cilvē­kam, kas ieslēgts raķetes kastē un kuru no bezgalīgā tukšuma šķir tikai trauslas metāla bruņas. Taču, par laimi, tas viss pieder pagātnei. Šodien ar raķetēm pārvadā vairs tikai preces, turklāt tādas, kuras pa­tiesībā vispār varētu nepārvadāt…

Cilvēks, mūsdienu cilvēks, atbiīvojies no sava ķermeņa atomstruktūras mūžsenajām važām, ceļo kā informācija ar gaismas ātrumu. Pati šādu ceļo­jumu ideja nav nekas jauns. Jau seno laiku filozofi bija secinājuši, ka, paņēmuši ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv cilvēka organisms, un savieno­juši tos identiski, bet pēc tam sakārtojuši tieši tā, kā tie sakārtoti dzīvajā cilvēkā, mēs varētu radīt otru cilvēku, kas visos sīkumos atbilstu savam pirm- paraugam. Bet izgatavot attiecīgu analizatoru bija grūti, jo tam vajadzētu būt vismaz tikpat komplicē­tam kā cilvēka ķermenis. Gadsimtiem ilgi tā bija neatrisināma problēma, līdz beidzot elektroneironi- kas sasniegumi mūsu dienās ļāva konstruēt smadze­nes, kas spēj iegaumēt cilvēka organisma struktūru.

Tūlīt pēc tam radās «Kosmolids» — varens, kom­plicēts mehānisms, kura maza skrūvīte esmu es (trīspadsmitā bloka četrpadsmitais stāvs, sūdzību un ierosinājumu daļa). Es negribu šeit pārmērīgi sla­vināt mūsu iestādi, lai to dara reklāmas daļa. Vēlos vienīgi aizrādīt, ka otras tikpat labi funkcionējošas organizācijas mūsu Saules sistēmā nav.

Nu padomājiet vien, cik nav sacerēts drāmu, kuru varonis aizlido raķetē uz Titānu, lai pētītu šīs pla­nētas ledus klintis, bet viņa mīļotā paliek uz Zemes un sūta šim ilgu pilnas televēstules (vai arī otrādi). Tagad šī problēma vispār neeksistē. Viņš grib sa­stapt savu mīļoto. Būdams uz Titāna, norunā ran­diņu Pamira pakājē, iekāpj analizatoros, kas viņu sašķeļ atomos, iegaumējot viņa struktūru. Informā­ciju par viņa konstitūciju pa radio nosūta uz Zemi. Sintezatori, saņēmuši to, rekonstruē viņa ķermeni, un tā dažās stundās viņš nokļūst Āzijā.

Šādi mēs vairs nepieļaujam drāmas. Literāti ne­var mums piedot, ka esam iznīcinājuši tik lielisku videotronisku sižetu, un zākā «Kosmolidu» par to, ka tas it kā deformējot cilvēkus, taisot tiem līkas kājas un kādam sintezators pat esot aizmirsis re­konstruēt aknas. Bet tas nav tiesa! Jau daudzus ga­dus es strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā, un nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Nu, varbūt ti­kai vienu reizi, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Atceros, viss sākās jau no paša rīta. Mūsu ostas galvenais testators sūdzējās par ārējo planētu raidī­jumu kvalitāti un ierosināja pārtraukt ceļotāju pār­sūtīšanu. Pēc tam viņš pierima, un mēs visi domājām, ka traucējumus pārraidēs izraisījis Saules aktivitātes īslaicīgs pieaugums. Kad testators, jau pilnīgi no­mierinājies, iededzināja sadales pultī zaļu trīsstūri, kas liecināja, ka pārraide ir atļauta, es aizgāju uz savu istabu un sāku ikdienas nodarbības. Es tieši beidzu sesto šaha partiju, kad televideofona ekrāns iedegās un tajā parādījās dispečera norūpējusies seja.

—    Dam, pie tevis, šķiet, šodien ieradīsies apmek­lētāji …

—    Kas noticis?

—    Kaut kāda avārija uz Titāna… No turienes atgriezušies vairāki cilvēki…

—    Nu un tad? Vai viņi izplēnējuši tukšumā?