Читаем Dana un Medaljons полностью

Iekārtojusies mašīnas pakaļējā sēdeklī meitene klu­sībā nodomāja: "Žēl, aizmirsu paņemt grāmatu līdzi," — bet drīz samierinājās un vienkārši skatījās ārā pa logu. Gar to slīdēja mājas — visas diezgan līdzīgas, jo būvētas apmēram vienā laikā. Vienādās rindas paretam izjauca kāda "pils", tomēr vairāk tādu bija ciema nomalēs.

Mašīna pabrauca garām Briežezeram, vienīgajam eze­ram šajā apkārtnē. Vietējie to dēvēja gan par Auksto ezeru, gan ari lamāja par Ledus kluci — atkarībā no vēlmes nopeldēties. Ezers tādus "vēsus" nosaukumus bija ieguvis sava nemainīgi aukstā ūdens dēļ. Par spīti tam, cik grādu radīja termometrs, ūdens tur nekad īsti nesasila un parasti neviens tur peldēties negāja. Turklāt ezera krasti bija stipri aizauguši, un tur reizēm notika neizskaidrojamas lietas, piemēram, cilvēku pazušana un uzrašanās nedēļu vēlāk. Un kur! Strūklakā pie kultūras nama! Šo "Slepeno lietu" varoņi par savu nedēļu ilgo prombūtni neko sakarīgu pastāstīt nevarēja: "Es peldējos, bet tad apmaldījos." Un par to, kāpēc izlīdis no strūklakas, ne vārda. Visi mēģinājumi šos gadījumus izmeklēt beidzās bez panākumiem. Policija uzskatīja, ka tās ir tikai blēņas, ko daži asprāši ik pa laikam atkārto. Bet Dana, grāmatas salasījusies, bija citādās domās.

Reiz viņa pati bija nolēmusi izpeldēties ezerā, lai paskatītos, kas notiks, bet vairāk par pabradāšanu gar krastu nekas nesanāca — ūdens bija pārāk stindzinošs un dūņains. Tikpat labi viņa varētu kaila icspundēties tumšā un netīrā ledusskapī.

Mašīna piebrauca pie pļavas. Tā bija puķu pilna, kaut gan vasara bija tikko sākusies. Te bija ierīkota uguns­kura vieta un koka galds ar soliem.

Mamma ņēma laukā piknika grozu, tētis jau bija ērti iekārtojies pie galda, tikai Dana vēl gausi līda ārā no mašīnas. Kamēr mamma izlika ēdamos uz galda, Dana paņēma siermaizi un tai pa virsu vēl uzlika desu.

-    Žēl, ka nav salātlapas, viņa noteica.

-    Un kas tev liek domāt, ka nav? viltīgi pasmai­dījusi, māte pasniedza meitai zaļumus. Beidzot arī

mūsu mazdārziņā kaut kas griežamā izmērā jau ir iz­audzis.

Kad vien Marieta varēja, viņa vienmēr urķējās pa dārzu un pārējā laikā ņēmās pa virtuvi — vai nu kafej­nīcā, vai mājās. Viņai pastāvīgi vajadzēja sevi ar kaut ko nodarbināt.

Viss notika, kā jau piknikos parasti notiek. Visi dūšīgi paēd, tad pavāļājas pļavā, paskraida vai pastaigājas, pa­spēlējas, tad vēl nedaudz paēd un papļāpā kādus niekus, piemēram, šādus.

-   Māsa mūs uzaicināja nākamajā piektdienā uz Annas dzimšanas dienu, Fridrihs pēc ilgas klusēšanas ieru­nājās. Atšķirībā no sievas, kas reizēm varēja tarkšķēt par trim, viņš lieki nerunāja. Dažreiz Dana brīnījās, kā viņi sagājuši kopā — tik atšķirīgi, bet laulība tomēr sa­skanīga.

Māsīca Anna bija nedaudz jaunāka par Danu, bet viņas itin labi satika. īpaši jautri viņām bija kopā darīt visādas palaidnības, un tad gan bija, ko atcerēties. Reiz, pametušas vecākus pie galda šajā pašā piknika vietā, viņas nolēma pastaigāties pa mežu. Viņas, protams, nomaldījās un vairs neatrada ceļu atpakaļ, bet, viņuprāt, tas bija satriecošs piedzīvojums. Bija silts rudens. Mežā, lai arī pa lielu gabalu, viņas redzēja briežus, un pats jocīgākais bija tas, ka tie nemaz nebija parasti brieži. Protams, neviens vēlāk neticēja abu meiteņu stāstiem, ka katram lopiņam četru kāju vietā bijušas veselas astoņas.

-     Es gan esmu aizmāršīga! Cik tad Anniņai būs? apvaicājās mamma un palūkojās debesīs, kur bija uzradušies mākonīši.

-    Deviņi, Dana pirmā pasteidzās ar atbildi.

-   Jau liela, vai ne? Būs jāsagādā kāda dāvana. Un torti uzcepšu. Marieta pasmaidīja.

Danas mamma vienmēr, kad viņi devās kaut kur cie­mos, pati cepa torti.

Šīs nedēļas piknika nesteidzīgo gaitu izjauca tumšu mākoņu grēda, kas negaidot bija piepildījusi debesis, atnesot sev līdzi, protams, arī lietu. Visa ģimene pa galvu, pa kaklu steidzās savākt uz zemes izkaisītos pik­nika piederumus, tad, ko kājas nes, skrēja uz mašīnu, lai nesamirktu līdz ādai — nu jau lija ne pa jokam.

-    Nu nekas, gan jau citu reizi padzīvosimies ilgāk, tētis, iesēdies mašīnā, noteica. Lietus gāzās straumēm, neļaujot saskatīt kokus ceļa malās.

Pēc labās paēšanas, lietus grabēšanas ieaijāta un aiz­mugurējā sēdeklī ērti atgāzusies, Dana iesnaudās.

Kad viņa atvēra acis, lietus bija rimies un mašīna apstājusies uz ceļa netālu no ezera. Saule spīdēja ar jaunu sparu, bet gaiss vēl bija mitruma pilns. Viss šķita nekustīgs un sastindzis, nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma. Piecēlusies sēdus, meitene paskatījās uz vecā­kiem. Abi nekustīgi sēdēja, lūkodamies uz priekšu. Šķita, ka viņi pat neelpo.

-    Mammu? Tēti? Mēs taču vēl neesam atbraukuši! Dana iesaucās.

Brīdi pagaidījusi, bet nesaņēmusi atbildi, viņa paskatījās ārā pa logu, jo mašīnai kaut kas tuvojās. Meitenei aiz­rāvās elpa. Tas nebija ne ceļu policists, ne kaimiņš un arī cilvēks ne.