Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

—   Es viņu redzēju,— viņa turpināja,— un arī viņš paskatījās uz mani.

—   Kad tas notika?— Atrejs gribēja zināt.

—   Nupat, kad tu ienāci. Tu viņu atvedi sev līdzi.

Atrejs neviļus paraudzījās visapkārt.

—   Kur tad viņš ir? Es šeit redzu tikai sevi un tevi.

—   Ak, ir vēl kaut kas tāds, ko tu nespēj redzēt,— viņa paskaid­roja,— tici man. Vēl viņš nav mūsu pasaulē. Taču mūsu pasaules jau ir tik tuvu viena otrai, ka mēs varējām saskatīties, jo uz mirkli, īsu kā zibens uzplaiksnījums, plānā siena, kas mūs pagaidām šķir, kļuva caurspīdīga. Drīz viņš pilnībā būs pie mums un sauks mani manā jaunajā vārdā, kuru vienīgi viņš spēj man dot. Tad es izveseļošos un Fantāzija līdz ar mani.

Kamēr Bērnišķā ķeizariene runāja, Atrejs ar pūlēm bija piecēlies sēdus. Viņš raudzījās uz valdnieci, kas tagad sēdēja savos pēļos mazlietiņ augstāk, un aizsmakušā balsī vaicāja:

—   Tātad tu sen jau zini to vēsti, ko es tev nesu. Gan to, ko Skumju purvos izpauda man vecum vecā iVlorla, gan to, ko Dienvidu orākulā man atklāja noslēpumainā balss Ujulala,— to visu tu jau zini?

—  Jā,— viņa sacīja,— es to jau zināju, pirms sūtīju tevi Lielajā meklējumā.

Atrejam iespiedās kaklā kamols.

—  Tad kāpēc tu mani sūtīji?— viņš beidzot izmocīja.— Ko tu no manis gaidīji?

—   Neko citu kā to, ko tu paveici,— viņa atbildēja.

—   Ko es paveicu . . .— Atrejs lēnām atkārtoja. Starp uzacīm viņam iegūla stāva dusmu rieva.— Ja taisnība, ko tu saki, tad viss ir bijis lieki. Tu esi velti mani sūtījusi Lielajā meklējumā. Es esmu dzirdējis runājam, ka mums bieži vien ir nesaprotami tavi lēmumi.

Var būt. Taču man grūti pēc visa pārdzivotā pacietīgi uzklausīt, ka tu ar mani esi tikai dzinusi jokus.

Bērnišķās ķeizarienes acis kjuva loti nopietnas.

—   Es neesmu atļāvusies dzīt nekādus jokus, Atrej,— viņa aizrā­dīja,— un es labi zinu, kādu pateicību esmu tev parādā. Viss, ko tev nācās pārdzīvot, bija nepieciešams. Es tevi sūtīju Lielajā meklējumā — nevis šīs vēsts dēļ, ko tu tagad gribēji man atnest, bet gan tāpēc, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kā pasaukt mūsu glābēju. Jo viņš piedalījās visā, ko tu piedzīvoji, un viņš kopā ar tevi ir veicis tālo ceļu. Tu dzirdēji viņa šausmu kliedzienu Dziļajā bezdibenī, kad sarunājies ar Igramūlu, un tu redzēji viņa tēlu, kad stāvēji Burvju spoguļa vārtu priekšā. Tu iegāji viņa attēlā un paņēmi to sev līdzi, tāpēc viņš tev sekoja, jo redzēja pats sevi tavām acīm. Un arī tagad viņš dzird katru vārdu, ko mēs runājam. Un viņš zina, ka mēs runājam par viņu, gaidām viņu, ceram uz viņu. Un tagad viņš varbūt saprot, ka visas tās lielās grūtības, ko tu, Atrej, uzņēmies, bija nepieciešamas viņa dēļ, ka visa Fantāzija sauc viņu!

Atrejs joprojām vēl turēja drūmi nodurtu skatienu, taču dusmu rieva uz viņa pieres mazpamazām izlīdzinājās.

—   Kā tu vari to visu zināt,— viņš pēc brīža vaicāja,— par kliedzienu pie Dziļā bezdibeņa un attēlu Burvju spogulī — vai arī tas viss jau iepriekš notika ar tavu svētību?

Bērnišķā ķeizariene pacēla augstu gaisā AURINU un, uzlikusi to sev kaklā, atbildēja:

—  Vai tu vienmēr nenēsāji rotu? Vai tu nezināji, ka tādējādi pastāvīgi esmu pie tevis?

—   Vienmēr ne,— Atrejs iebilda,— es to pazaudēju.

—  Jā,— viņa sacīja,— tad tu patiešām biji viens. Izstāsti man, kas šajā laikā notika!

Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.

—  Tagad es zinu, kāpēc tu esi kļuvis pelēks,— Bērnišķā ķeiza­riene sacīja.— Tu esi bijis pārāk tuvu tukšumam.

—   Bet vai tad tā ir taisnība,— Atrejs gribēja zināt,— ko vilkacis Gmorks sacīja par iznīcinātajiem Fantāzijas radījumiem, ka tie cilvēkbērnu pasaulē kļūst par meliem?

—  Jā, taisnība gan,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja, un viņas zeltainās acis satumsa,— visi meli kādreiz ir bijuši Fantāzijas radī­jumi. Viņiem ir tās pašas saknes, taču viņi ir kļuvuši nepazīstami un zaudējuši savu īsteno būtību. Un tomēr tas, ko tev sacīja Gmorks, ir tikai puse no patiesības — no pusbūtnes arī nekas cits nav sagaidāms. Ir divi ceļi, kā tikt pāri Fantāzijas un Cilvēku pasaules robežai,— pareizais un nepareizais. Fantāzijas būtņu pārraušana pāri šajā nežēlīgajā veidā ir nepareizais ceļš. Pareizais ceļš ir, ja cilvēkbērni ienāk mūsu pasaulē. Visi, kas pie mums bijuši, ir uzzinājuši ko tādu, ko tikai šeit var uzzināt un kas viņiem ir licis atgriezties viņu pasaulē gluži citādiem. Viņi bija kļuvuši redzīgi, jo bija iepazinuši jūs jūsu patiesajā izskatā. Tāpēc spēja turpmāk paši savu pasauli un arī savas pasaules cilvēkus ieraudzīt citām acīm. Kur viņi pirms tam bija saskatījuši tikai ikdienišķību, tur pēkšņi atklāja brīnumus un noslēpu­mus. Tāpēc viņi labprāt nāca pie mums uz Fantāziju. Un, jo bagātāka un ziedošāka no tā kļuva mūsu pasaule, jo mazāk melu palika viņu pasaulē un tāpēc ari tā kļuva jo pilnīgāka. Tāpat kā abas šīs mūsu pasaules viena otru izposta, tās spēj ari viena otru izārstēt.

Atrejs brīdi domāja, tad uzprasīja:

—   Kā tad tas sākās?