Читаем Bezgalīgais stāsts полностью

Viņš pacēla grāmatu, lai aplūkotu no visām pusēm. Tā bija iesieta vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Steidzīgi pašķirstījis lapas, viņš redzēja, ka teksts iespiests divās dažādās krāsās. Izskatījās, ka ilustrāciju nav, toties bija brīnumskaisti, lieli iniciāļi. Aplūkojis iesējumu vēlreiz rūpīgāk, zēns atklāja uz tā divas čūskas — vienu gaišu un otru tumšu —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu. Un šajā ovālā savādi izliektiem burtiem bija lasāms virsraksts:

Bezgalīgais stāsts.

Cilvēciskās kaislības ir liels noslēpums, un bērnus tās piemeklē tāpat kā pieaugušos. Kaislību vajātie nespēj tās izskaidrot, bet cilvēki, kuriem tās svešas, nespēj tās saprast. Ir ļaudis, kas riskē ar savu dzīvību, lai sasniegtu kādu kalna virsotni. Neviens, pat ne viņi paši, nespētu izskaidrot — kāpēc. Cits izputina sevi, lai iekarotu sirdi, kas pieder kādai personai, kura negrib ne dzirdēt par viņu. Vēl cits savukārt pazudina sevi, jo nespēj noturēties pretī gastronomijas vai pudeles baudām, Cits aizlaiž vējā visu savu mantību, cerēdams uz veiksmi laimes spēlē, vai upurē visu kādai uzmācīgai idejai, kas nekad nevar kļūt par īstenību. Daži domā, ka varēs būt laimīgi tikai tad, kad nonāks kaut kur citur, nevis tur, kur viņi ir, un visu savu mūžu ceļo pa pasauli. Un daži cilvēki nespēj rast mieru, kamēr nav ieguvuši savās rokās varu. Tsi sakot — ir tik daudz dažādu kaislību, cik daudz ir dažādu cilvēku.

Bastiānam Baltazaram Buksam šī kaislība bija grāmatas.

Kas nekad nav sēdējis ik pēcpusdienu ar kvēlojošām ausīm un izspūrušiem matiem pie kādas grāmatas un lasījis, lasījis, aizmirsdams pasauli ap sevi un nejuzdams vairs ne izsalkumu, ne aukstumu . ..

Kas nekad nav slepus lasījis ar kabatas bateriju zem segas, tāpēc ka tētis, mamma vai vēl kāda gādīga persona, labu gribēdama, izslēgusi gaismu un pieteikusi, ka tagad jāguļ, jo rīt taču agri jāceļas . . .

Kas nekad nav atklāti vai slepus nobirdinājis rūgtas asaras par to, ka brīnumainais stāsts ir galā un laiks atvadīties no varoņiem, ar kuriem kopā piedzīvots tik daudz dēku, kuri mīlēti un apbrīnoti, par kuriem izjustas bailes un kuriem līdzi cerēts, un bez kuru sabiedrības cilvēkam pasaule šķitusi tukša un bezjēdzīga . . .

Kas neko no tā visa pats nav pieredzējis, nu, tas droši vien nespēs saprast to, ko Bastiāns tagad darīja.

Zēns stingi vērās uz grāmatas virsrakstu, un viņam kļuva te karsts, te auksts. Jā, tieši tas bija tas, par ko viņš jau bieži bija sapņojis un ko viņš, tiklīdz iepazinis šo kaislību, bija vēlējies: stāstu, kas nekad nebeigtos! Visu grāmatu grāmatu!

Bastiānam vajadzēja Šo grāmatu iegūt, lai tas maksātu ko maksādams!

Lai tas maksātu ko maksādams? To bija viegli pateikt! Pat ja viņš spētu piedāvāt vairāk nekā savu kabatas naudu — trīs markas un piecpadsmit feniņus, kas viņam bija līdzi,— šis nelaipnais Koreandera kungs taču bija licis saprast skaidrāk par skaidru, ka nepārdos viņam nevienu vienīgo grāmatu. Un dāvināt nedāvinās ne tik. Stāvoklis bija bezcerīgs.

Un tomēr Bastiāns zināja, ka viņš bez šīs grāmatas nevarēs aiziet. Tagad zēnam bija skaidrs, ka viņš šeit ienācis vispār tikai šīs grāmatas dēļ, tā bija viņu noslēpumainā veidā pasaukusi, gribēdama nokļūt pie viņa, jo īstenībā tā kopš mūžīgiem laikiem ir piederējusi viņam!

Bastiāns ieklausījās murdoņā, kas aizvien vēl skanēja no kabineta.

Te — kā bijis, kā nebijis — zēns pēkšņi pavisam ātri pabāza grāmatu zem mēteļa un piespieda to abām rokām sev klāt. Nesacel­dams ne mazāko troksnīti, viņš devās atmuguriski uz veikala durvīm, bailīgi paturēdams acīs otras durvis, kas veda uz kabinetu. Bastiāns piesardzīgi nospieda durvju rokturi. Zēns negribēja, ka iešķindētos misiņa zvaniņi, tāpēc pavēra stikla durvis tikai šaurā spraugā, lai spētu izspraukties laukā. Tad viņš klusītiņām un uzmanīgi aiztaisīja durvis no ārpuses.

Tikai pēc tam Bastiāns sāka skriet.

Burtnīcas, skolas grāmatas un penālis somā lēkāja un grabēja soļu taktī. Bastiānam iemetās dūrējs sānos, taču viņš skrēja tālāk.

Lietus lāses tecēja pār seju un aiz apkakles. Aukstums un slapjums lauzās cauri mētelim, tomēr Bastiāns to nejuta» Viņam bija karsti — un ne jau tikai no skriešanas.

Bastiāna sirdsapziņa, kas pirmīt grāmatu veikalā nebija ne iepīkstējusies, tagad piepeši pamodās. Visi iemesli, kas bija likušies tik pārliecinoši, pēkšņi šķita pilnīgi bezjēdzīgi, tie izkusa kā sniegavīri ugunsspļāvēja pūķa elpā.

Viņš bija zadzis. Viņš ir zaglis!

Tas, ko viņš izdarījis, bija kas ļaunāks par vienkāršu zādzību. Šī grāmata katrā ziņā bija vienreizēja un neaizstājama. Tā noteikti bijusi Koreandera kunga lielākā bagātība. Nozagt vijolniekam viņa vienreizējo vijoli vai karalim viņa kroni — tas ir vēl ļaunāk nekā paņemt naudu no kases.

Skriedams Bastiāns turēja grāmatu zem mēteļa piespiestu sev cieši klāt. Viņš baidījās to pazaudēt, lai arī tā zēnam maksātu ko maksādama. Tas bija viss, kas viņam šajā pasaulē vēl piederēja.

Jo mājās tagad, protams, atgriezties vairs nedrīkstēja.